Sākas

Товарищи, я хочу поднять вопрос о старческом маразме. Дело зашло слишком далеко. Вчера, на похоронах товарища Косыгина... кстати, где он?

Manu, ka sākas. Vakar vieglu sirdi iemetu somā kompi, un labā noskaņojumā braucu uz darbu. Viss bija brīnišķīgi – biksēs man pavisam jauns un nelietots pampers, t.i., man kājās ir jaunās pļūtenes ar polsterējumu, un mani vairs nebaida ceļa grambas. Galvā tikko par dārgu naudu pirkta ķivere – tātad smadzenes, dārgākais, kas man atlicis, ir drošībā.

Piepaceltā noskaņojumā ierodos darbā, pieslēdzu kompi, un nevaru saprast, kāpēc man uz lielā monitora rēgojas tā pati bilde, kas laptopā. Tad sāku pētīt, kompja sānus un atklāju, ka tam ir virkne portu, par kuriem es iepriekš biju domājis, ka tur tādu nav. Citādāk kāpēc gan es lietoju divus perehodņikus – vienu ārējam ekrānam, bet otru tīklam? Nesaprotu. Un tajā brīdī man gluži kā Lāčplēsim Pumpura slavenajā eposā “zvīņas nokrita no acīm”. Izrādās, ka es esmu sajaucis datorus; steigā paķēris veco, ko lietoju mājās, bet tas, protams, pie korporatīvā tīkla ņi un ņi.  Pašķielēju visapkārt – šķiet neviens manu kļūmīgo situāciju nav pamanījis. Es fiksi instalēju planšetē webeksu, lai spētu piedalīties sazvanā, un turpat arī apskatu rīta pastu. Citādāk viss labi. Ģīmjgrāmata, saprotams, mājas datorā strādā tikpat labi kā uz darba kompja. Paralēli zvanu sievai, lai tā atved manu ģenerālo darbarīku, ja tā var teikt. Drīz viņa ir klāt, un es neuzkrītoši samainu datorus. Kā teiktu krievi – neviena pērkama sieviete – krieviski tas būtu vienā vārdā, ne locekļa nav pamanījusi.

Vot tā. Es jau iedomājos, ka tā nav pat epizode džentlmeņa dzīvē, līdz šorīt, pārģērbjoties no velodrēbām uz ofisa kārtu, konstatēju, ka mājās ir atstāts virskrekls... Tad arī sapratu, ka sākas.