XXI

Pirms sākt, atzīšos, ka man nav taisnība. Tā saku, lai izvairītos no nevajadzīgiem ķīviņiem, jo temats – XXI gadsimta populārā mūzika – man ir gluži svešs, un mani spriedumi par to, visticamāk, ir dīvaini. Tomēr punkts uz “i” ir jāuzliek – tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Lieta tāda, ka salīdzinoši nesen es izgāju cauri 1001 albumu sarakstam, kas jānoklausās, pirms tu atņirdzies. Biju nedaudz pārsteigts, ka grāmata izbeidzās pie 2005. gada pirmās puses. Es biju iedomājies, ka tā noteikti katru gadu automātiski atjaunojās ar jaunāko mūzikā. Bet ne tur ta bija, un tāpēc es pie sevis apņēmos, ka es kādreiz tos trūkstošos gadus “кое-как от руки допишу” – kā tajā slavenajā aņukā. Nu, lūk, talkā nāca draugi, t.i., Ainars, kas pagājušo vai aizpagājušo nedēļu ģīmjgrāmatā ieteica linku uz 100 XXI gadsimta labākajiem albumiem. Tas nāca tieši laikā. Es, cik nu mana nervu sistēma to ļauj, šos albumus arī noklausījos, un, lai no tā visa kaut kas arī paliktu prātā, atzīmēju arī tādus, kas man iepatikās. Tagad prātoju, kāpēc tieši šos, bet ne citus, un tā es pamazām nonāku pie visai mokošām pārdomām. Kāpēc atsevišķiem indivīdiem, piemēram, patīk deklamētāji, ar kuriem aizpildīta laba puse šajos TOP 100, citam brašs disko, bez cerībām uz oriģinalitāti, citam vēl kaut kas, bet tad nāk tāds kā es, kas atlasa kaut kādus dīvainīšus. Vai arī tomēr nē? "Loceklis" viņu sapratīs. Viens, kas man pavisam noteikti ir skaidrs – man nav taisnība, jo, lai arī fizikāli es dzīvoju XXI gadsimtā, mūzikā es biežāk dzīvojos pavisam citos laikos un vietās.

Tas viss neglābjami noved pie pārdomām “kāpēc vispābā?” mums mūzikā patīk viena vai otra lieta. Vērtējot muzonu, gribētos uzvesties kā vīna degustācijā iesācējam. Tev tiek paziņots, ka nav pareiza vai nepareiza viedokļa – ja kāds vīnā ko sagaršo un tas patīk, vai arī – tieši pretēji – nepatīk, tad tās ir katra indivīda suverēnas tiesības tā justies, t.i., sagaršot. Tūlīt pat gan šīs sajūtas tiek, ja ne tieši apkarotas, tad, mazākais, ietekmētas, kad priekšā nostājas sommelier, kurš paziņo, ka ir sagaršojies vīnā sarkanas ogas, melnu zemi, krustnagliņas, kūtspakaļu un vēl daudzas citas tikpat ekstravagantas lietas, kuras, līdz tev nav pateikts priekšā, pašam nekad neienāktu prātā. Bet, tikko tev ir pateikts, kā ir sajutusies autoritāte, tad tu pats arī sāc šīs garšas meklēt, un drīz sāk pat likties, ka eksperta teiktais ir vissvētākā patiesība. Turklāt nepietiek ar to, ka šādi tiek sagandēts tevis paša acumirklīgs spriedums. Tikko tu sastopies ar šādas markas vīnu atkārtoti, tu atminies eksperta viedokli un atkal sāc visas šīs garšas un smaržas meklēt, un vienīgais, kas tevi sargā no pilnīgas saiešanas konusā, ir “eklērs”, t.i., nespēja to visu paturēt prātā. Vīns tiek aizmirsts, un nākamajā reizē tu atkal to dzer, kā pilnīgi nepazīstamu.

Ar mūziku ir krietni grūtāk un sarežģītāk. Es bieži pie sevis nomokos ar pārdomām, kāpēc viena mūzika man patīk, cita – nu tā, ne pārāk, bet trešā taisni riebj. Gadu laikā manī ir iesakņojies pārliecība, ka mēs mūzikā meklējam pazīstamo. Ja dziesma agrāk ir dzirdēta pa radio vai vēl kur citur, tad albumā tu noteikti to atpazīsi un atzīsi par labāko. Lai gan – no otras puses – parasti jau tās štruntīgākās dziesmas netiek atlasītas spēlēšanai radio. Vienalga – citreiz gabals ir vienkārši nejauši kur dzirdēts, un, klausoties albumu, tas ir pirmais, kas, kā mēdz teikt, “aiziet”. Vēlāk, zināma lieta, piepulcējas arī pārējie, jo tagad arī tie ir pazīstami, un nākamajā grupas albumā tu jau sāc meklēt šīm dziesmām līdzīgas. Tā man savulaik ļoti grūti gāja ar to pašu Pink Floyd. Šamējie – ar retiem izņēmumiem – nākamajā albumā parasti spēlē pavisam citādāk, un es pirmajā brīdī, neatradis pazīstamās lietas, esmu pilnīgā neizpratnē – kur palicis mans Pink Floyd?  Klasiskākais gadījums bija ar The Wall. Pēc Dark Side, Wish You un Animals man bija izveidojusies noteikta pārliecība, kā Pink Floyd ir jāskan, un Another Brick in the Wall disko ritms, un ne tikai tas, mani burtiski šokēja. Drusku vieglāk palika tikai pie Comfortably Numb, kur bija samanāmi pāris pleķīši no agrāk pazīstamajiem gabaliem. Pagāja labs laiciņš līdz es spēju sagremot šo albumu pilnībā.

Īsāk sakot, XXI gadsimta mūzika (ar retiem izņēmumiem) man ir gluži sveša, un tās vērtēšana sagādāja zināmu izklaidi. Tomēr iegūtais rezultāts pavisam noteikti nav strīdu vērts. Es klausījos pavirši, atzīšos, ka hip-hopu neklausījos nemaz. Tāpat izlaidu agrāk zināmas lietas – Keivu, Radio Head, Fleet Foxes, Bjorku, Bon Iver, White Stripes, protams, un vēl tur kādus. Un te ir uzskaitījums, kuri diski man ir palikuši prātā:

Rokia Traoré - Tchamantché (2008)

Low - Things We Lost in the Fire (2001)

Ali Farka Touré and Toumani Diabaté - In the Heart of the Moon (2005)

Fleet Foxes - Fleet Foxes (2008)

Elliott Smith - Figure 8 (2000)

Nick Cave and the Bad Seeds - Skeleton Tree (2016)

Yo La Tengo - And Then Nothing Turned Itself Inside-Out (2000)

Lana Del Rey - Born to Die (2012)

The National - Boxer (2007)

Alicia Keys - Songs in A Minor (2001)

The War on Drugs - Lost in the Dream (2014)

The Microphones - The Glow Pt 2 (2001)

The White Stripes - Elephant (2003)

Portishead - Third (2008)

Vampire Weekend - Modern Vampires of the City (2013)

Antony and the Johnsons - I Am a Bird Now (2005)

Sufjan Stevens - Carrie & Lowell (2015)

Bon Iver - For Emma, Forever Ago (2007)

Björk - Vespertine (2001)

The xx - xx (2009)

Joanna Newsom - Ys (2006)

PJ Harvey - Let England Shake (2011)

Arcade Fire - Funeral (2004)

PJ Harvey - Stories From the City, Stories From the Sea (2000)

Radiohead - Kid A (2000)

Frank Ocean - Channel Orange (2012)

Radiohead - In Rainbows (2007)

Frank Ocean - Blonde (2016)

Arctic Monkeys - Whatever People Say I Am, That’s What I’m Not (2006)

The Strokes - Is This It? (2001)

Tālākas izpētes vērti (bez jau agrāk labi zināmām lietām) man likās Yo La Tengo, The National, Portishead un Sufjan Stevens. Lai gan pilnīgi nedzirdēti ir tikai pirmais un pēdējais no šiem četriem.

Jā, un beigās, lai kaut kas paliktu arī pašam, tā teikt, sava veida suvenīrs, ko citreiz “aiz nav ko darīt” var izvilkt dienasgaismā, es sastādīju nelielu kompilāciju, ka ir sanākusi varbūt nedaudz depresīva:

1.      Blue Jeans – Lana Del Rey

2.      Dounia – Rokia Traore

3.      Fallin' – Alicia Keys

4.      Hunter – Portishead

5.      Let England Shake – PJ Harvey

6.      Magneto – Nick Cave

7.      Mamadou Boutiquier – Ali Farka Toure & Toumani Diabete

8.      Medicine Magazines – Low

9.      My Lady Story – Antony And The Johnsons

10.   Obvious Bicycle – Vampire Weekend

11.   Someday – The Strokes

12.   White Ferrari – Frank Ocean

13.   They Are Night Zombies!! They Are Neighbors!! They Have Come Back from the Dead!! Ahhhh! – Sufjan Stevens

13 – burvīgs skaitlis! Tiem ļautiņiem, kas man laba nevēlēja, šajā datumā neveicas pēc suņa. Bet sarakstiņš ir tapis tieši trīspadsmitajā.