Cojs

Kobzons, Magamajevs... vēl kaut kāds Bojarskis. Pugačova, kuru visi apbrīno. Man riebjas viņi visi. Jo viņi dzied krieviski, bet krievi... Turklāt viņi ir atzīti Maskavā – tātad ir pretīgā brežņeviskā režīma akceptēti. Nē, ar tādiem man nav pa ceļam.

Tā, vai apmēram tā, es domāju par visiem krievu estrādes mūzika – citas jau nebija. Un neko negribēju par viņiem zināt. Līdz reiz kaut kad 80to otrajā pusē izdzirdēju Grebenščikovu un sapratu – arī starp krieviem ir īsti veči. Tomēr globāli manos uzskatos maz kas mainījās, jo es biju pārāk aizņemts ar citām lietām mūzikā, kuras mani interesēja čum vairāk nekā kaimiņzemes čaļu centieni.

Līdz 90tajos gluži nejauši uzdūros meitas atstātiem download-iem uz kompja – tas bija Kino. “Aiz nav ko darīt” uzklikšķināju uz vienu, un dziesma man acumirklī iepatikās – tā bija Pačka Cigaret. Godīgi sakot, vēl tagad man liekas, ka tā ir Coja labākā. Iespējams tāpēc, ka es iedomājos, ka tā stāsta par čaļiem, kas sēžas lidmašīnā, lai dotos karot Afganistānā. Viņiem ir atņemts viss, nākotne, normāla dzīve, varbūt arī dzīvība. Viss, kas viņiem ir atlicis, un pie kā viņi turas, ir paciņa cigarešu. Ja tā ir, tad varbūt arī nav tik traki. Un viņi aizlido lidmašīnā, no kuras uz zemes paliek tikai ēna.

Nākamajai Coja dziesmai, kura man tiešām iepatikās, man atkal ir jāsaka paldies meitai. Tobrīd viņa mācījās spēlēt ģitāru, un reiz nodziedāja mums Pečaļ. Lieta tā, ka viņa krieviski neprot, bet nodziedāja viņa to vienkārši brīnišķīgi, un blakus Pačka Cigaret man iegūlās arī Pečaļ.

Vēlāk es daudz klausījos un pētīju Kino dziesmas – Grupa krovi, Hoču peremen, Kukuška, Ļeto un vēl daudzas citas. Dažas man patika gluži labi – galvenokārt vārdu dēļ. Tomēr šīs pirmās divas likās pārākas par citām ar milzīgu atrāvienu. Vēlāk tām piebiedrojās Alumīnija gurķi, jo man patīk viss, kas ir atšķirīgs, un, ja var Cojam ko pārmest, tad tas ir zināms vienveidīgums viņa mūzikā.