Rocketman

Bijām uz kino vasaras vidū. Jo ir filmas, kuras baudāmas tikai uz lielā ekrāna ar pilnu “dolbī sebja soraund”. Rocketman, protams, ir viena no tādām. Šķiet, tagad ir modē uzņemt filmas par slavenībām, cik patiesībā viņiem ir grūta dzīve. Nesen par Fredi un Queen, bet tagad par Eltonu. Aprēķins ir vienkāršs – dzirdot lielos superhitus cilvēki tos zemapziņā “pieplusē” filmai, un tā, apvienojot filmu ar “seno gadsimtu slavu” (desmitgažu, laikam, būs pareizāk), tiek iegūts vēlamais rezultāts. Uz mani šis mehānisms iedarbojas nevainojami – ja mūzika man ir mīļa, tad emocijas manī mutuļot mutuļo. Citādāk tas bija kādai meičai, kas sēdēja netālu no mums. Kad popkorns un alus bija beidzies, viņa filmas vidū vienkārši “pacēla asti” un notinās.

Jā, man filma patika. Turklāt labāk par to, kas bija par Queen. Ja filma par Fredi bija tāda kā pa pusei doķene, tad šeit autori nepūlējās tuvināties kaut kādam faktoloģiskam fonam, bet gan mēģināja nodot sajūtas. Manuprāt, viņiem izdevās. Īpaši epizodē, kur Eltons štatos debitē ar Crocodile Rock (cita starpā, tā joprojām ir mana visu laika mīļākā Eltona dziesma). Es gandrīz fiziski sajutu, kā zāle (filmā) uzsprāgst no emocijām, un es stāstam noticēju par visiem 100%. Vēlāk, kad tiek rādīts, kā cilvēki nodara nabaga rokzvaigznei pāri un nelietīgi viņu izmanto, mani tā nepārliecināja. Tas nedaudz atgādināja, kā reiz kādās bērēs mācītājs par varītēm centās saraudināt pavadītājus.

Bet tas nu tā. Kopumā forši. Uz lielā ekrāna šāda filma aiziet rūkdama.