Latgale

***

Iemetu vidēji tālu, nedaudz pievelku brīvo auklu, un pludiņš, protams, uz mirkli iesēžas dziļāk. Es gaidu, kad tas pacelsies parastajā stāvoklī, bet tā nenotiek – tieši pretēji, tas lēnām slīd arvien zemāk. Mirkli prātoju, cik šī kustība ir pastāvīga un tad asi piecērtu. Izbaudu stiklšķiedras kāda elastīgumu un cik patīkami stingrs ir šis piecirtiens. Tad lēnām sāku vilkt. Aukla mētājas te pa labi, te pa kreisi, un es jau pamanu spožus zivs sānus. Mirkli vēlāk tā jau ir tīkliņā. Un tā reizes desmit no vietas, un es jau sāku prātot, cik daudz vietas ir tīkliņā un cik daudz mēs spējam apēst. Tad tiek nolemts lielās raudas, kas ir patiesi monstrālas, neēst tūlīt, bet sasaldēt ziemai. Turpina ķerties vienlaidus labi, un es pieķeru sevi, ka man labāk patīk vērot, kā to dara Ingrīda, nevis ņemties pašam. Cik tad cilvēkam vajag pilnai laimei? Pāris reižu izjust baudu, noķerot labu zivi. Vēlāk viss ir viena atkārtošanās.

Latgale. Makšķerējam baltās zivis.

***

Zemenēm šķīvī vēl uzberu ēdamkaroti cukura – krepkumam. Tad viegli paspaidu ogas ar karoti, lai no kanniņas uzlietais piens nedaudz iekrāsotos. Ēdu nesteidzoties un izbaudu. Tā ir manas bērnības garša. Zemeņu baudītprieks.

***

Visgardākās ogas ir galotnītē, jo tām ir visgrūtāk tikt klāt. Bērnībā es vēl uzdrošinājos rāpties ķiršos, lai tiktu pie pašas, pašas saldākās ogas. Tagad, apzinoties savus divi pudus liekā svara, pat nemēģinu. Mielojos ar acīm. Turklāt šie jau nav īsti ķirši, bet gan čerešņa. Arī dārzs nav pašu. Lasām un lopiski rijam saldās ogas, bet domās es kāpju pēc saldākās un visgrūtāk aizsniedzamās ķiršogas. Īstas.