Baravikas

Vējstiklā triecas slapjš sniegs, mašīna laužas cauri aklai tumsai, un man vairāk nekā jebkad agrāk šķiet, ka mēs vienkārši esam nojūgušies – mēs tādā laikā braucam sēnēs. Tas taču ir stulbuma kalngals! Kāpēc mēs nevarējām braukt vakar, kad laiks arī bija tāds pavēss, bet nekas nekrita uz galvas? Es labi zinu kāpēc – mūs aizturēja kārtējā avārija kanalizācijā. Ja tā aizsērē, un smirdīgais ūdens sēž izlietnē un nekur prom netaisās, tad kalendārā var arī neskatīties – tā ir sestdiena. Dabūt santehniķus sestdienā ir praktiski neiespējami, un tie, kas ir dabonami, protams, diktē cenas. “Sestdiena – eto raz. Mežaparks – eto dva. Vajag tūlīt? – eto tri”, apmēram tā darbojas skaitītājs meistaru smadzenēs. Beigās tomēr atrodas viens “Master of Reality” iztīra tās sasodītās trubas.

Bet tas viss vakar. Šodien braucam uz mežu – tā kā sēņot, tā kā fotografēt. Tas, ka sēņu nebūs, man šķiet pašsaprotami – ne jau pirmo reizi šogad mēģinām pie tām tikt. Tas, ka nevarēsim fotografēt, tomēr nepatīkami pārsteidz. Pēc vakardienas burvīgā laika biju jau sadomājies, ka šodien būs tāpat.

Bet sēnes meklēt mēs braucam tālu – uz Slīteri. Sliktā laika dēļ biju iedomājies, ka mēs tur būsim vienīgie tādi idiņi, bet ne tur ta bija – mežs čum un mudž no tādiem pašiem mudakiem kā mēs. Mašīnu piebraukts pilna ceļmala. Labi, ka vismaz lietus un sniegs ir pārstājis, bet termometrs palēcies pat līdz trim grādiem virs nulles. Traki tikai, ka bezcerīgi nomācies, bildēšana Ingrīdai būs jāatliek uz labākiem laikiem.

Mežs gan Slīterē ir teju teiksmains – lielas priedes, nekādu čakšņu – staigāšana gandrīz kā baznīcā. Tikai mēs esam apsteigti – laiku pa laikam atrodam gabalos sagrieztas milzu baravikas – tās izrādījušās tārpainas. Diemžēl mums nav atstātas nevienas. Tā mēs staigājam, knakstoties ar alksnenēm, kuru arī nav pārāk daudz, līdz es kādā paugura galā ieraugu divi baravikas. Man sirds teju vai kūleni apmet, jo sēnes ir normāla izmēra – nav pāraugušas un ir cietas un tīras. Skatos, vai nav vēl kāda, un dziļi mētrās, baravikām pavisam neraksturīgā vietā atrodu vēl divas. Tagad mūs jau ir pārņēmis azarts – sēnes ir iespējams atrast! Meklējam tās tikai tur, kur normāli cilvēki to nedara – ar mētrām, viršiem un zālēm noaugušās nogāzēs. Mūsu pūles vainagojas panākumiem – kādā pakalnītē atrodam kādas 20-30 baravikas, kas te aug burtiski ceriem. Tagad mums grozi ir pilni, bet mēs, kā jau īsti gauneri, vēl turpinām meklēt sēnes “grūti pieejamās vietās”. Tas vainagojas ar panākumiem. Lai arī otru “baraviku kalniņu” mēs neatrodam, bet laiku pa laikam vēl pievienojam pa kādai baravikai. Beigās mēs esam vairāk nekā apmierināti – divi grozi pilni ar baravikām vien. Knapi spējam nest.