Cold, cold ground

“Ceru, ka Jums klājas labi” – ar šādiem vārdiem vakar iesāku kādu vēstuli. Bet kā klājas man pašam? – pēkšņi iedomājos. Kaut kā ne pārāk. Jūtos kā 61 year old trash – kas es arī esmu. Katru dienu līst lietus, un es arvien dziļāk slīgstu trulā slinkumā. Vajadzētu izkustēties. Piemēram, uz šepti aizbraukt ar veļļuku. Diemžēl tādā slapjumā tas nav iespējams. Turklāt arī temperatūras ir zemas – man no šādiem pārbraucieniem metas aukstas kājas – vārda tiešā nozīmē.

Beidzot laika prognoze ir padevusi cerību uz ļotnuju pogodu, un es šorīt uzmostos jau piecos – krietnu stundu pirms laika. Stundu tāpat vāļājos, Izklaidīgi šļūkājot pa Tīmekli, līdz mani acij – sorry, ausij – pēkšņi uzkrīt Onkuļa Toma gabals ar fantastiski precīzu nosaukumu – Cold, cold ground. Jā, šodien izbrauciens ar veļļuku droši vien sanāks pretty cool. Vispār mani tas neko daudz nebaida – t.i., ja neskaita manas aukstās kājas. Bet man pret to ir līdzeklis – high tech slēpošanas zeķes, ko ievelku savos smalkajos sporta apavos.

No sākuma izstaigājos ar suni pa mežu, tad paēdu brokastu un es viss esmu gatavs doties šajā avantūrā – ziemīgā braucienā ar velosipēdu. Esmu lieliski ekipēts – pats to labi apzinos. Sākot ar lampiņām priekšā un pakaļā, ķiveri, cimdiem, termoveļu un visu pārējo. Tāpēc airējos pa mello tumsu pat nedaudz pārāk pašpārliecināti – gandrīz neievēroju vienu luksoforu.

Pie Brasas tilta – batjuški svetļenkije! – ir noorganizēta jauna dzelzceļa pārbrauktuve, un mašīnas garās rindās stāv pie tās abos virzienos. Nejēdzīgi smird pēc izplūdgāzēm, bet jāpriecājas, ka ir atrasts mazākais kāds risinājums. Citādāk Rīgas Dome vasaras sākumā pusi tilta izjauca, un tikai pēc tam sāka domāt – vai mēs labi darījām, ka mēs pirti piedirsām. Sorry, nevis pirtī ietaisīja, bet izpostīja ceļu, nezinot, ko darīs tālāk – remontēs vai būvēs jaunu. Parasti tādas lietas izlemj pirms darbu uzsākšanas.

Vispār pilsētai ar domi nav paveicies. Es nepiederu pie lieliem viņu kritizētājiem, lai arī ciest nevaru daudzas lietas, kā tas tiek darīts. Kaut vai tā pati karogu izkāršana. Kā nāk kādi valsts svētki, valsts karogi tiek izkarināti visur – pie stabiem, puduros lielākos krustojumos un vēl daudz kur citur. Šķiet, šādi dome grib parādīt savu patriotismu. Man tas atgādina Padlatviju, kad Ivlina Vo teiciens “Izkariet vairāk karogu!” bija jebkuru svētku atzīmēšanas pamatā.

Tas nu tā. Gandrīz uztriecos uz borģūra, nesaskatot to, par spīti ciklopa lampai man tieši pierē. Ir jābrauc uzmanīgāk. Šķērsojis Valdemāra ielu, braucu pa garo Skanstenes līkumu, līdz nonāku Vecrīgā. Nu, te jau ir gluži smalki! Šogad neesmu bijis ne uz vienu “Staro Rīga” pasākumu – biju pat piemirsis par tiem. Tomēr kanālmala ar tiltiem ir izgaismota smuki un gaumīgi. Varbūt ne viss ir sapuvis šajā karaļvalstī?

Ar šādām domām minos pāri Akmens tiltam, vērodams, kā austošās saules staros atmirdz Swedbankas bura uz abi jaunie skābbarības torņi. Žēl, ka ar mana debilā telefona peļpīzdiņu, šo skatu nevar iemūžināt – izskatās patiešām krāšņi.

Tālāk acis priecē vairākas sārtas mākoņsvītras virs Zaķu salas – šis tiešām ir brīnišķīgi skaists rīts. Tik brīnišķīgs, ka gandrīz ietriecos barjerā, kas man aizšķērso ceļu. Bļeģ! Atkal ceļš ir uzrakts, un man nav kur likties. Labi, ka uz Mūkusalas ielas visi autiņi garā rindā stāv korķī un nekust – man sanāk braukt pretī satiksmei. Cenšos turēties pie malas, un pie sevis prātoju, ko domā visi tie superpārliecinātie velosipēdistu nīdēji pie stūres – re, kā tie idioti brauc! Laimīgi tieku visiem garām, un nobraucu lejā pie promenādes Daugavmalā. Mērkaķi tai Rīgas Domē sēž un viss! Par ceļa remontu vajag brīdināt savlaicīgi, nevis pēdējā brīdī, kad nezini, kur dēties.

Vairāk starpgadījumu nav un es veiksmīgi sasniedzu savu galamērķi. Esmu nedaudz iesvīdis, bet ir viena lieta, ko es nesaprotu. Kāpēc man atkal ir aukstas kājas?