Grēta

Es gandrīz neko nezinu par Grētu. Ja sociālajos tīklos neplosītos tādi kā Spulgacītis, varbūt šī meitene vispār paslīdētu garām manai uzmanībai. Lai gan nē. Drīzāk es paliktu pie savas pārliecības, kāda man tā bija pavisam nesen. Un tā ir – es ciest nevaru kampaņas. Tad visi it kā mobilizējas uz kaut ko, sāk drudžaini darboties, dažkārt novedot sevi teju vai līdz histērijai, bet šī darbošanās parasti nav ilgtspējīga un nedod gaidītos rezultātus. Tāpēc es dodu priekšroku pārdomātai, ilgtermiņa darbībai.

Troksnis ap Grētu šķiet tieši tāds – cilvēki sadalās piekritējos un nīdējos, visādi plosās un ālējās. Spulgacītis, piemēram, paziņoja, ka atdraugos katru, kas uzdrošināsies iestāties par meiteni. Tas radīja manī neizpratni, un es sāku interesēties par ko stāsts. Bet stāsts ir vecais – cilvēce ir aptrakusi no pieejamā resursu daudzuma un, kā mēdz teikt krievi - с жиру бесится. Neatceros vairs kurš tas bija, kas vēl pagājušā gadsimta 70tajos pateica, ka cilvēki uz Zemes uzvedas, kā prātā jukusi kosmosa kuģa apkalpe. Vieni pūlas saindēt dzeramo ūdeni, citi cenšas urbt korpusā caurumus, bet pārējie iznīcina skābekļa rezerves. Nav jābūt supererudītam zinātniekam, lai saprastu, cik aplamā virzienā viss notiek. Bet, kad salīdzinām ātrumus, kādos mēs patērējam faktiski neatjaunojamus resursus, ar to, cik ilgs laiks bija nepieciešams to izveidei, mati ceļas stāvus – protams, tiem, kam tādi ir.

Īsāk sakot, mēs dzīvojam, iznīcinot rītdienu. Tomēr tas mūs maz satrauc, jo šeit runa ir par pietiekoši tālu nākotni, kuru vairums no mums tā arī nepiedzīvos. Kaut mazliet ieslēdzot smadzenes, cilvēki parasti saprot, ka nevajag kakāt akā, no kuras ņemam dzeramo ūdeni. Tomēr reiz tas ir tik ērti, bet aiz sevis satīrīt – tik sasodīti grūti, tad mēs izliekamies, ka šādas problēmas nemaz nav. Vai arī atliekam tās risināšanu. Kā tas ir parasti svarīgām, bet ne tūlīt rīcību prasošām lietām. Meitene Grēta ar savu lecīgumu vienkārši mums atgādina – svarīgas lietas ir svarīgas, pat ja neprasa tūlītēju rīcību.