Ekofašists

Par ekofašistu (nule kā pievienoju šo vārdu tēzauram; līdzās “liberasts”) es kļuvu pirms gadiem trīs. Ģīmjgrāmatā pavīdēja ieraksts, ka visā pasaulē iznīkst bites. Mani tas satrauca divi iemeslu dēļ. Vienkārt, kaut kur biju dzirdējis, ka bites esot dikti noderīgas ziedu apputeksnēšanai; otrkārt, man nenormāli garšo medus. Es nespēju iedomāties rītu, kad pie mellas kafijas nepiegrauztu karoti medus. Jā, jā, tieši nepiegrauztu, jo man garšo sacukurojies medus. Turklāt jau labi sen. Manuprāt, es vēl negāju skolā, kad jau mēdzu paslepus nokāpt pagrabā, lai izzvejotu no plaukta kādu medus burku. Uznesis to augšā, es steidzu pirmais noēst balto medus kārtiņu, kas parasti nostājas tās augšā, kamēr tā vēl bija salta – tāda man tā garšoja vislabāk. Es nesaprotu tos cilvēkus, kas medu karsē. Pat dziesmās taču tiek dziedāts “salds kā medus, auksts kā ledus”.

Jā, tā ir teiksmaina bauda, un to pārspēj tikai medus ēšana no šūnām – tieši no rāmīša. Te man jāatzīstas, ka vislabāk man garšo vēl nepiepildītas un neaizvākotas šūnas. Tad medus tajās ir mazāk, un tu zelē šūnas, līdz sajūti medus garšu mutē. Pilnas, aizvākotas šūnas arī garšo lieliski, tikai svaigam medum ir ļoti stipra garša, un bērnībā tas man nedaudz šķebināja – nevarēju daudz apēst. Tagad, vecumdienās, gan es tādu riju, neizjūtot nekādas grūtības. Pārāk bieži jau nesanāk tādu baudīt. Kādus trīs, četrus rāmīšus pa vasaru, ko man iedāvina sievasmāte vai arī lauku radi.

Dzīvojot šādu no medus pilnīgi atkarīgu dzīvi, gluži dabiski, ka ziņas par bišu izmiršanu mani satrauca tik ļoti, ka es, nepūloties pārbaudīt ziņas patiesumu un avotu, tūlīt to nošārēju ar kaut kādu izsamisuša cilvēka komentāru. Tūlīt pat, protams, dabūju ciest – visa progresīvā cilvēce, tas ir, tās daļa, kas ir ģīmjgrāmatā un spēj sasniegt manus ierakstus, metās mani apņirgt.

Nu, ko lai tādās reizēs dara? Var jau, protams, vienkārši atzīties – nu, lohanulsja, kā mēdz teikt latvieši. Tikai cilvēki mūsdienās parasti tā nedara. Kāpēc – nezinu, bet atzīties kļūdās, maldos vai kā tamlīdzīgi kaut kā nav pieņemts. Acīmredzot tas pieder pie sliktā toņa. Visizplatītākā reakcija situācijā, kad tev nav taisnība, bet atzīt to negribas, ir mesties apsmiet oponentus, norādot uz kādām tur viņu kļūmēm vai vājībām, kam gan nav tieša sakara ar tēmu, par ko ķīviņš ir izcēlies. Tas toties paceļ tādu kā duļķu mākoni, kurā tavs stulbums vairs nav tik skaidri saskatāms.

Tomēr tā man rīkoties negribējās, jo kaut arī tie ir tikai virtuālie draugi, no kuriem lielāko daļu es dabā nekad neesmu redzējis un, visticamāk, arī neredzēšu, tomēr tie ir draugi. Un bez draugiem, kā zināms, dzīvot ir grūti, skumji, garlaicīgi, utt. Tātad man vajadzēja meklēt kādu citu izeju no situācijas. Tad es atcerējos “jauko” tai laikā vēl tikai prezidenta kandidātu Trampu. Viņš jebkura veida cīņu pret globālo sasilšanu vai arī vienkārši izvairīšanos no dabas piesārņošanas uzskata teju vai par lielāko cilvēces netikumu. Acīmredzot Tramps domā, ka sūdu savākšana aiz sevis neļaus Amerikai atkal būt lielai.

Īpatnēja loģika, kas uz kopējā kandidāta glupības fona nemaz tik skaidri nebija saskatāma. Tā pagrūda mani spert “vēzisko” soli ekofašisma virzienā. Es ne tikai neatzinu sevi par baigo muļķi, kas tic visam, kas parādās “internātā”, bet metos stāstīt briesmu stāstus par visām tām bišu dravām, kuras iznīkušas, jo lauksaimnieki nereti mīl savus rapšu laukus tik ļoti, ka, apsmidzinot tos ar ķimikālijām, apindē bites kilometriem tālu. Turpat es arī atcerējos, ka pasaules naftas rezerves ir veidojušās pietiekoši ilgā laika posmā, salīdzinājumā ar ko tās sadedzināšana iekšdedzes dzinējos, liek apšaubīt cilvēces veselo saprātu.

Īsāk sakot, esmu kļuvis par ekofašistu. Tas papildus tam, ka esmu natural born “liberasts” – es nezinu kāpēc, bet brīvība un vienādas iespējas visiem – tas man liekas svarīgi. Bet tas jau ir cits temats.