Antisemīts

Ir jautājumi, no kuriem gribas bēgt pa gabalu. Viens no tiem – antisemītisms Latvijā. Vai tāds vispār eksistē? Domāju, ka noteikti. Pietiek kaut vai palasīt dīvainos komentārus Delfos par Egilu Levitu kā Valsts Prezidenta kandidātu. Nereti tie ir tieši riebīgi un klaji antisemītiski.

Vai man pašam arī kaut kādā veidā piemīt antisemītisms? Lai atbildētu uz šo jautājumu, sāku atcerēties visu, ko zinu par ebrejiem – gan Latvijā, gan citur pasaulē. Zurofs no Vīzentāla centra savulaik (un droši vien arī tagad) cenšas attēlot visus latviešu kā antisemītus, bet Latvijas valsti – kā holokausta vaininieku. Godīgi sakot, es nekad neesmu pūlējies izglītoties šajā jautājumā. Paļaujos tikai uz to, ko man ir stāstījuši tēvs un vectēvs (kā zināms, neobjektīvāks viedoklis nav iespējams).

Latvijas laikā, t.i., 30tajos Ulmaņa režīms tiešām esot bijis ebrejiem nedraudzīgs. Vadonis ir centies visādos veidos nodot saimnieciskas lietas latviešu rokās, un nereti cietēji bija ebreju uzņēmēji un komersanti. To gan nav iespējam salīdzināt ar Garo Nažu nakti Vācijā, bet fakts paliek fakts – Latvijā valsts ebrejus diskriminēja.

Ir tomēr viena lieta, kas, manuprāt, pilnībā dzēš šo nodarījumu. Kad 2PK jau bija sācies, un Eiropā praktiski neviena valsts nedeva patvērumu ebreju bēgļiem no Vācijas, Latvija pieņēma viņus un izdeva pases. Tas ļāva daudziem ebrejiem izceļot uz ASV, piemēram. Var jau teikt, ka tas nebija nekas īpašs. Es tam nepiekristu – tobrīd visa Eiropa tā baidījās no Hitlera un Staļina, ka neviens neuzdrošinājās šādi palīdzēt ebreju bēgļiem. Latvijas valsts rīcība bija pat ļoti drosmīga.

Okupācijas laikā vācu propagandas mašīna veikli uzkurināja latviešos naidu pret ebrejiem, izmantojot Baigo Gadu. Ebreji tika portretēti kā represiju organizētāji. Tāpat nebija aizmirsts, ka daļa ebreju jaunatnes apsveica PSRS tanku parādīšanos Rīgas ielas. Cita starpā, viens no “tanku bučotājiem” bija kāds Mavriks Vulfsons – ļoti sarežģīta personība, kam vēlāk Latvija ir daudz pateicības parādā Atmodas laikā.

Jā, bet fakts paliek fakts – okupētajā Latvijā daudzi latvieši piedalījās holokaustā, un man ir kauns, ka mūsu tautas vēsturē ir šāda traģiska epizode. Tomēr es nevienu brīdi nepieņemu Zurofa apvainojumu, ka Latvijas valsts ir atbildīga par holokaustu Latvijā. Nē, šeit visi “nopelni” pieder okupācijas varai. Mums bija savi varoņi, kas glāba ebrejus (Ž. Lipke, piemēram), un mums bija t.s. Arāja komanda – diemžēl. Dažādi cilvēki traģiskos apstākļos pieņēma ļoti dažādus lēmumus.

Pēdējā laikā daudz tiek locīts Herberta Cukura vārds. Kas viņš bija – varonis vai noziedznieks? Nezinu. Man liekas, ka ne viens, ne otrs. Tas, ka viņš ir darbojies Arāja komandā kā mehāniķis nenozīmē, ka viņš ir tieši noziedznieks, bet godu tas arī nedara. Katrā gadījumā apbedīšanu Brāļu Kapos viņš nav pelnījis – tur dus tie, kas kaujas laukā ir nolikuši savas galvas par brīvu Latviju. Vai tas deva tiesības Izraēlas specdienestam veikt teroraktu un slepkavību? Domāju, ka veids, kā es šo jautājumu uzdodu, jau sniedz sevī arī atbildi.

Nesen Francija prezidents Makrons paziņoja, ka iestāšanās pret cionismu tiks pielīdzināta antisemītismam. Varbūt es nepareizi traktēju terminu “cionismam”, bet man tas liekas aplam līdzīgs nacismam, kāds tas bija Hitlera Vācijā. Arī izraēliešu darbība attiecībā pret palestīniešiem (piemēram, kolektīvā vainīguma un soda princips) nereti atgādina nacismu. Īsāk sakot, man rodas sajūta, ka šodien cīņa pret antisemītismu pāraug savā pretpolā. Arī tas, kā tiek meklēti arvien jauni veidi, kā pieprasīt vēl nebijušas kompensācijas par holokaustu, vedina domāt, ka tas ir īpatnējs “ciešanu bizness”, ar ko nodarbojas daudzi ebreji mūsdienās. Viņi nekad neiestājas pret nacistu zvērībām 2PK kopumā. Mēs taču zinām, ka Hitlers, piemēram, lika iznīcināt arī visus čigānus, bet mūsdienās ebreji nekad neatceras šādas lietas. Tā vietā tiek pētīts vai no lielām korporācijām mūsdienās nav iespējams piedzīt kaut kādas kompensācijas, jo, lūk, kāds ir ražojis rakstāmmašīnas un papīru, kas vēlāk izmantots, lai uzskaitītu uz nāves nometnēm nosūtāmos. Sastopoties ar šādām, manuprāt, absurdām prasībām un redzot, cik beztiesiskā situācijā tiek nostādīti palestīnieši gan Izraēlā, gan ārpus tās, tāpat dzirdot, ka Latvija ir atbildīgā par holokaustu, es dažkārt sāku domāt – varbūt es esmu antisemīts?