Lielvārde

Dzirdu troksni blakus istabā, un es izslēdzu planšeti. Durvis paveras, un man liekas, ka sievasmāte ir ienākusi istabā, un tagad klusi stāv man aiz galvas. Velns! Es neesmu noņēmis brilles, un viņa tagad, droši vien, brīnās, kāpēc znotiņš guļ ar brillēm uz acīm. It kā jau tam nebūtu lielas nozīmes, bet man baigi negribas nakts vidū ieslīgt plašākā diskusijā, kas noteikti uzmodinās arī Ingrīdu – patlaban viņa ir iemigusi, elpo mierīgi, un viss ir labi. Runāšana ir sievasmātes lielākā nelaime – viņa nespēj paklusēt ne mirkli. Labi, ka vismaz tagad viņa nesaka kā citreiz – “es te klusi iziešu cauri, lai jūs neuzmodinātu”. Viņa tikai kaut ko nomurmina par suņiem, kas guļ ārā uz lieveņa. Tad viņa kursē tālāk uz tualeti.

Vispār man patīk būt Lielvārdē – vienīgajā mājā, kas ir mana, jo tā stāv rakstīts zemesgrāmatā. Dabā situācija ir citādāka – tur dzīvo Ingrīdas mamma. Agrāk arī tētiņš, bet viņš šogad преставился, kā saka krievi. Es pats esmu šeit reti, bet pārguļu labi ja reizi vai divas gadā. Parasti pēc ciemošanās pie sava bērnības drauga Olafa – mēs ejam pie viņa pirtī, ko viņš ir uzbūvējis pie sevis dārzā.

Šoreiz tā nav – mēs pervējām to būdu. Ar pernicai līdzīgu šķidrumu noziedām to visu. Diezgan pasmags darbs – ir jāložņā pa visām pažobelēm, jākāpj uz jumta – vispār tā ir baigā ņemtne. Labi, ka Daugava ir tepat blakus – varam periodiski iemesties dzestrajā ūdenī, kad esi pārlieku pārkarsis un noguris. Jā, sanāk ar otu noglāstīt māju, un, to darot, nevaru neatcerēties Senci, kas visu to kādreiz sanagloja kopā – dēlīti pa dēlītim. Cēlās pussešos, lai paspētu uz vilcienu, dienu strādāja Stradiņos, bet vakarā ap septiņiem bija atpakaļ, un vismaz pāris dēļu pienagloja līdz tumsai. Atvaļinājumu laikā, zināms, strādāt varēja vairāk.

Tagad es prātoju, vai tikai šo māju nevajadzēs pārdot, jo divas man nav nepieciešamas. Kamēr tur mitinās Ingrīdas mamma, protams, viss paliks pa vecam. Bet ko darīt pēc tam?

Projām braucot, uztaisu bildi, ko ielieku ģīmjgrāmatā. Vispār tīri smuka māja.