Vakara romāns

Šodien beidzot noskaidroju, ka esmu 3. šķiras rakstnieks. Un tas vēl ir labi, jo vēl jau ir arī pārējie – tie, kuru darbi ir noraidīti. Kas tad īsti ir 3. šķira? Tādi, kuriem izsaka pateicību par cenšanos, un tikai. Ja turpināsi baigi centsties, tad varbūt tavu darbu pat beigās pieņems. Bet šobrīd – ja daudz muldēsi žūrijai pretī, tad tev atgādinās, ka tevis rakstītais ir banalitāte. Lai gan varbūt vēl apvainojošāka ir piezīme, ka tavu darbu vienkārši neatceras. Tas nozīmē, ka tā tiešām arī ir banalitāte.

Es nezinu kāpēc, bet Latvijas Mediju organizētais konkurss man liekas kaitinošs. Vienkārt, jau “īsto rakstnieku” – tie, kuri ir žūrijā, aizbildinošā laipnība. Tad vēl šī kompānija, kas pārsvarā sastāv no pašapmierinātām kundzītēm, kas plūc uzvarētāja laurus jau ne pirmo gadu. Varbūt viņas tiešām ir ģeniālas rakstnieces, bet es nespēju pat sadūšoties izlasīt viņu darbus? Loceklis viņu zina. Man šķiet, ka latviešu literatūrā vispār ir ārkārtīgi maz darbu, kas mani spēj aizraut. Jā, es esmu aplam izvēlīgs.