Pieneņu vīns

Atkal lasu Bredberiju. Nu nav viņš mans mīļākais autors! Parasti viņa gabalu ideja ir salīdzinoši vienkārša – ir slikti, bet būs vēl sliktāk. Izņēmums ir “Pieneņu vīns”. Man, kā jau normālam alkoholiķim, šāds nosaukums liekas ļoti tuvs, pat mīļš. Patiesībā esmu pat baudījis pieneņu vīnu – kaut kad armijas laikā, kad pie Ērmanīša atbrauca viņa radītājs un vēl kāds rads vai draugs pēdējam. Tam tad arī bija līdzi visādi brīnumi. Bez kūpinātiem lašiem, butēm un tamlīdzīgām nelietībām, kas Padlatvijā likās kā kulinārisko sapņu augstākais piepildījums (un tik kvalitatīvā izpildījumā joprojām liek saskriet mutē siekalām) tur vēl bija vairāki pašdarināti “vīni”. Pēdiņas lietoju tāpēc, ka tie bija dažādu augļu un ogu raudzējumi, kam tieša sakara ar vīnu nav. Tomēr tie visi bija garšīgi un arī apskurbt no tiem varēja gluži labi. Piedzerties gan nē, jo tik daudz šāda veida šķidruma uzņemt ir pagrūti – man vienkārši pietrūktu tam entuziasma un labās gribas. Pieneņu vīns neko daudz neizcēlās citu darinājumu vidū – tie visi garšoja salīdzinoši līdzīgi – drusku par saldu, tomēr labi atvēsināti likās pilnīgi pieņemami.

Bet stāsts jau nav par dzērieniem, bet gan lasāmvielu. “Pieneņu vīnu” lasu trešo reizi. Pirmajā – tad man bija kādi divpadsmit gadi – es to ātri noliku malā, jo man stāstā pietrūka “action”. Otro reizi, kad man bija jau kādi divdesmit ar kapeikām, grāmata iepatikās, bet es vienalga to “do-golam” nedalasīju –neatceros vairs kāpēc. Vot tagad lasu trešo reizi – un priecājos. Ir tik patīkami domās atkal atgriezties bērnībā.