Gandrīz vai salidojums

Nu, bet labi, ka mums ir sievas. Tās neko negrib zināt par dzīves biedru ambīcijām, “klikšķiem”, “zaskokiem”, utt. Viņas vienkārši izbauda brīnumjauko vakaru Uģa vasaras mājā Ozolkalnos. Neievēro, kā vīriešu kārtas viesi cenšas izrādīties – re, cik es esmu kruts, kā es protu. Šajā kompānijā nedaudz dīvaina izskatās Inese, kas uzvedas līdzīgi kā stiprā dzimuma pārstāvji, bet vienlaicīgi it kā “ietur distanci” – Uģis un Sergejs taču ir viņas bijušie priekšnieki, bet Ēriks pašreizējais šefs.

Man pašam ir grūti iesaistīties viņu sarunās, jo es, kā parasti pēdējā laikā, pie sevis nomokos ar veco, stulbo jautājumu no “Murkšķa dienas” - на что ты тратишь вечность? Šis ir jautājumus, ko es parasti adresēju sev, bet šādās dīvainās sanākšanās tikpat labi iedomājos, kā uz to atbildētu mani galda biedri.

Ar Uģi ir puslīdz skaidrs – viņa darbīgā daba neļauj viņam sēdēt rokas klēpī salikušam. Viņš ir iesaistījies šajā Ozolkalnu projektā, kas, manuprāt, izdosies spīdoši. Uģa vienīgā problēma – kam tas viss, ja viņa puika Latvijā dzīvot īpaši nevēlas, un sentimentālas saites ar zemes stūrīti, kuru tik krāšņu ir padarījis viņa tēvs, Uģa dēlu maz krata. Jautājumu varētu noņemt mazbērnu parādīšanās, bet ir lietas, kas sniedzas visnotaļ ārpus mūsu teikšanas. Ej kaut vai uz baznīcu lūgties, labi saprotot, ka tas neko nemainīs. Viss ir atkarīgs no jaunās paaudzes.

Sergejs. Liekas, viņš ir nolēmis, ka mantiskais stāvoklis ir tas, kas parāda, kurš ir tas labais un kurš ne pārāk. Katrā gadījumā Sergejam šajā ziņā iet “mīksti” – brauc ar krutu džipu; pat makšķeres viņam ir vienkārši pirmšķirīgas. Tikai ka maz lietotas. Interesanti, vai Sergejs kādreiz sasniegs vecumu, kad viņš pats sev uzdos šādus jautājumus – “kāpēc vispābā?” Šobrīd viņš ir tā aizrāvies ar skriešanu pakaļ panākumiem, ka, šķiet, nekas cits viņam tā īsti neeksistē. Vakara gaitā Sergejs spēlē “labvēlīgā tipa” lomu – es stāvu pāri jūsu problēmām – es esmu nākamajā līmenī. Dzīvoju īpašāku dzīvi.

Ēriks. Nekad nebiju domājis, ka viņš ir tik kompleksains. Grib iet Sergeja ceļu, bet drusku pietrūkst vai nu veiksmes, vai izmanības. Pēc visa spriežot Ēriks nespēj pārdzīvot to neveiksmi LDz mainframe sakarā – visu vakaru viņš cenšas mani pa druskai nerrot. “Vai dzersiet “pieprasīto” Luksemburgas vīnu?” Nu, pajokoji vienreiz un gana. Bet nē – šim visu vakaru ir jāzelē šī muļķība. Un jānogaida, kad es aiziešu gulēt, lai viņš varētu pateikt, ko viņš domā par IBM.

Es labi atceros to laiku, kad es kopā ar Mārtiņu Miglinieku tirgojām melnās kastītes – lielas un mazas. Es toreiz to salīdzināju ar krāsns kurināšanu – pielādē kurtuvi pilnu ar materiālu un uz mirkli dzīvo, kamēr tā izdeg. Tad tūlīt atkal jāķeras pie nākamā malkas klēpja. Pa vidu vēl dūmvada tīrīšana. Ja kurtuves vietā un dūmvada vietā iedomājies vairumnieka noliktavu, bet malkas vietā – melnās kastītes, tad analoģija šaubas neatstāj. Un nav svarīgi, vai esi priekšnieks liela brenda, piemēram, Samsung izplatīšanā, vai arī mokies ar daudziem ražotājiem vienu pakāpīti tuvāk patērētājiem. Vai šādam biznesam ir nākotne? Grūti spriest. Arvien vairāk cilvēku izvēlas visu iegūt Tīmeklī, un vietējo pārstāvju laiks, var gadīties, iet uz beigām. Servisi – tie gan paliks, jo kādam taču ir jāpalaiž tā lieta dziesmā, kā arī jārisina problēmsituācijas.

Nu, bet es pats? Mani ar industrija saista tikai viena lieta – atalgojums. Kamēr tāds tiek maksāts, es būšu savā amatā. Lai arī pats jau labu laiku esmu dezertējis no šā lauciņa. Rakstīšu IBM Latvija vēsturi. Un ne tikai to. Tas būs greizākais, subjektīvākais un nepatiesākais stāsts, bet – kāds būs, tāds būs. Man šāda izklaide sagādā prieku. Tā es arī dedzinu savu mūžību.