Kā es no skopuma sāku tīrīt zobus

Gandrīz visas nopietnākās pārmaiņas manā dzīvē notiek skopuma dēļ. Tā pirms gadiem 20 es atmetu smēķēšanu. Izrēķināju, ka par to naudu es varu aizbraukt uz Alpiem un veselu nedēļu slēpot. Pēc tam atmest vairs nebija grūti. Tagad es esmu kļuvis par fanātisku zobu kopēju. Arī skopuma dēļ, jo protēzists maksā ellīgi dārgi. Kopšanai izmantoju visādus palīglīdzekļus - diegu, bakstīkļus, īpašas un parastas zobu sukas. Un tā es rītos un vakaros ņemos ne pa jokam.

Cits padomātu – vai nav par vēlu dzert Boržomi? Īstu zobu skaits man ir niecīgs, bet tādu, kuriem nav izņemts nervs – neviena. Dabā gan to ir pagrūti pamanīt, jo es kādreiz uz smalkās profesores jautājumu (viņa man čiņīja zobus) pateicu, ka vēlos lai porcelāna kronīši būtu pēc iespējas tumšākā krāsā. Tas izsauca plašāku diskusiju, bet, tā kā es piedraudēju, ka nemaksāšu par koši baltiem zobiem, tad stomatoloģiskajam stāfam nācās padoties. Rezultātā neviena pērkama sieviete nevar pateikt, ka zobi man nav paša.

Kad jau daudzus gadus vēlāk aizgāju pie rakstnieku zobārstes (t.i. uz “Rakstnieku poliklīniku” – nu dikti man dažkārt gribas justies kā rakstniekam), tai no pārsteiguma tikai žoklis atkārās. “Pilna mute ar smukiem zobiem! Nu, te vesels džips būs ielikts!” Nu, ja nolaižamies Klarksona līmenim un visu mēram automašīnās, tad uzreiz jāsaka, ka šis džips labākajā gadījumā ir “Ņiva”. Es mākslotos zobus saliku, kad tas vēl pārlieku dārgi nemaksāja. Man laimējās, jo toreiz biju sācis burāt ar vējdēli. Man tik ļoti gribējās glisēt ar smago iesācēja dēli, ka es izmisumā pārkodu vēl Padlatvijas laikā uz priekšzobiem uzlikto keramiku kā sūdu. Kad pēc glisēšanas es laimīgi nomontējos uz acīm, ievēroju, ka ūdens iztek man no mutes ārā pa vienu malu – debilais tilts bija pagalam. Tāpēc man arī laimējās labi pa lēto salikt inlejas un pat vienu implantu pirms to cenas kļuva kosmiskas.

Nu, lūk, bet zobārste pēc manu protēžu apbrīnošanas turpināja – bet drīz pienākšot laiks, kad inlejas būs jānomaina ar implantiem. Apžēliņ! Par vienu tādu var nākties atdot līdz pat 2000 eirām. 32 zobu man, protams, nevajag, bet pat ja es ielieku vien kādus 10, tad tas jau ir 20 štukas! Murgs! Investēt tādu naudu jau mūža lielāko daļu nodzīvotā cilvēkā! Stulbums kaut kāds!

Tomēr staigāt bez priekšzobiem arī nebūtu smalki – visi par mani smiesies. Nu tā es mokos un tīru savus zobus piecos dažādos veidos. Vispār, ja godīgi, tad arī lai aizsargātu šodien zemē nomesto naudu – ieliku pirmo implantu. Turklāt tagad to dara aplam viltīgi. Dībeli un skrūvi iemontēja zobā tūlīt pēc vecās saknes izraušanas, bet protēzists uzreiz uz tās uzsēdināja pagaidu zobu. Ne čiku ne grabu, bet tev jau mutē ir jauns zobs.

Tas viss ir jau ir smalki, bet nauda no kabatas ir ārā. Domāju – vai smalkā zobu kopšana man palīdz? Vispār jau jā – pēc tās es vakarā vairs neēdu. Man vienkārši būtu slinkums tīrīt tos sasodītos zobus vēlreiz. Tā kā katrā lietā var saskatīt arī gaišo pusi – necilvēciskā cīņa pret apresnēšanu vēl tikai sākas.