Parīze

Nezinu, kā ir ar kanādiešiem, bet tādu amerikāņu, kas regulāri brauc uz Eiropu (Parīzi vai kādu citu vietu), nav nemaz tik daudz. Tomēr šis maģiskais vārds iedveš viņos bijību un pārliecību, ka tur noteikti ir forši, ja jau tik daudziem tur patīk.

Par Parīzi, kuras vairs nav. Jā, es nekad neesmu tur bijis, un visi mani iespaidi saistās ar Simenona, Hemingveja vai vēl ievērojami senāku rakstnieku aprakstiem. Viņu sajūtas, iespējams, vairs nav piedzīvojamas, un tās tur meklēt droši vien ir bezjēdzīgi.

Kas mani kavē apmeklēt Parīzi (tāpat kā daudzas citas leģendāras lielpilsētas)? Iemesli ir vairāki. Vienkārt, automašīnas. Jā, tas var izklausīties smieklīgi, bet mani kaitina bezgalīgās auto plūsmas visos virzienos, ne pārāk tīrais gaiss un ar noparkotiem auto “piesārņotās” ielu malas, kas neļauj novērtēt to skaistumu un patieso izskatu. Mūsdienās tā tas diemžēl ir visur, un tas ir ārkārtīgi bēdīgi. Protams, var teikt, ka populārākajās tūristu apskates vietās mašīnas novietot ir noliegts, un tur viss ir kā nākas. Jā, tā ir taisnība, bet tas rada tādu īpašu vidi tūristiem, un tām ir daudz mīnusu. Piemēram, tu varbūt vēlies pasēdēt riktīgā franču kafenē, bet reti kurš no vietējiem būs tik dulls, lai atstātu dubultu cenu vietās, kur čum un mudž tūristu. Turklāt visi šie tūristi arī ir cilvēki (ar ko es būtu labāks vai citādāks?) un kaut kur viņiem taču ir jāēd, jādzer un jāpriecājas.

Otra lieta, kāpēc mani nevilina leģendāras lielpilsētas, ir kāda mana fobija. Es izjūtu savādu nemieru, ja nav iespējams pusstundas, nu labi, maksimāli stundas laikā pamest pilsētu. Man pašam šķiet, ka es izjūtu pilsētu, kā milzu organismu, un šī sajūta man neliekas nomierinoša. Tieši pretēji, ilgāk atrodoties lielpilsētā, mani sāk pārņemt panika, kurai nav loģiska izskaidrojuma. Tāpēc es slikti jūtos gan Londonā, gan Mehiko un daudz kur citur. Un nedomāju, ka Parīze būs izņēmums. Tāpēc man arī ir tik ļoti žēl, ka nevaru apmeklēt, piemēram, 19. gds. beigu Parīzi, kad tā vēl nebija tik monstrozam, kāda tā ir pašlaik.

Īsāk sakot –

At the age of 37, she realised she'd never ride through Paris

In a sports car, with the warm wind in her hair.

Ar mani tā ir manos 60.