CD

Pēdējā skrūve, zināms, nokrīt uz grīdas un paripo zem rakstāmgalda. Eh, ja tik vien tās bēdas – es nodomāju, un mēģinu nodabūt korpusa vāku. Tas uzreiz nepadodas. Tikai pēc tam, kad sāku to čakarēt ar skrūvgriezi, vāks pēkšņi viss atdarās, un es ieraugu savu CD/DVD atskaņotāju no iekšpuses. Tas ir, nevis pavisam no iekšpuses, bet tomēr daudz tuvāk nekā ikdienā. Tas verķis man ir samaitājies. It kā nekāda lielā skāde jau nav – šaibas es neesmu spēlējis gadus trīs vismaz. Tomēr tas ir kaut kā perversi, ja pie mana skaņā centra ir pieslēgta nefunkcionējoša iekārta. Tas tracina.

Biju iedomājies, ka ieraudzīšu baigos putekļu vālus, izpūtīšu tos, un pēc tam moška viss atkal būs labi. Tomēr atskaņotāja iekšas ir apbrīnojami tīras, un, ja var tā teikt pat tehniku, pat smukas. Pieslēdzu to verķi pie strāvas, ielieku šaibu, un skatos, kas notiks. Tas draņķis vienkārši nespēj iegriezt disku! Sēc, perd un kratās, bet disks rotēt nesāk. Vai tam vispār ir jārotē? Bet kā gan citādi. Palīdzu ar pirkstu, un, lūk, tā bandūra griežas. Tomēr tas neatstāj ne mazāko iespaidu uz gala rezultātu – gaismas indikators saka, ka nespēj nolasīt šaibu.

Nu baigais kreņķis! Skrūvēju to kasti ciet un nespēju izlemt, vai to ielādēt misenē tūlīt vai arī bišķi vēlāk. Sajūtu, ka esmu uzkāpis uz kaut kāda sūda – tā izrādās nozaudētā skrūve. Paceļu, ieskrūvēju to vietā, un nolemju, ka izmest to mēslu vēl paspēšu. Piesēžos pie datora un sāku meklēt internātā DVD atskaņotāju. Jā, laiki ir mainījušies – šādu iekārtu tirgū nav palicis nemaz tik daudz. Moška man arī tādu nevajag? Šaibas jau var spēlēt arī uz kompja, kas arī ir pieslēgts manam skaņajam centram. Pamēģinu. Diez kas nav – katra otrā ripa nelasās. Tad vēl ievēroju plauktā no Kriša mantoto DVD šaibu gubu... nē, atskaņotājs man ir vajadzīgs.

Beigās salidzini.lv atrodu vienu Panasonic, kas, šķiet, atbilst manām ne pārāk augstajām prasībām – tam ir pat HDMI izeja, kas man liekas obligāta. Un e-veikala tādu noliktavā ir ap 50 – tātad viss ir labi. Tāpēc jo vairāk esmu pārsteigts, kad man piezvana no veikala un lūdz atskaņotāju nopirkt kur citur. Tās 50+ vienības esot “tālajā” noliktavā, no kurienes kaut ko sagaidīt neesot pārāk reāli. Kā apstiprinājums tam ir cipars “0”, kas tagad grezno ailīti “Noliktavā”.

Lai pārāk neapgrūtinātu cilvēku, kurš varbūt joprojām vēl šo lasa, pateikšu, ka tā ar mani notika vēl 3-4 citās interneta pārdošanas vietnēs. Cerīgs entuziasms, saņemot pasūtījumu, un pilnīga apātija, kad noskaidrojas, ka meklēju DVD atskaņotāju. Es pat aizdiebu uz “Riga Plaza”, kas man ir vistuvāk šeptei, kur viss notika tieši tāpat. Bārdains pārdevējs vēlīgi paziņoja, ka, ja es esmu gatavs paciet DVD reģionu ierobežojumu, tad pēdējā Sony kaste viņam vēl ir aizķērusies. Tie izrādījās maldi. Tukšumu, kur Sony ir bijis, plauktā gan ieraudzījām, bet tas arī viss. Kaste izrādījās pārdota.

Tā es dziļa izmisuma dzīts jau sāku studēt par tādu dabas kļūdu kā Blu Ray, kad man sieva aizrādīja, ka pietiek tai kastei mētāties pa galdu – esot jau divas nedēļas apkārt. Smagu sirdi es tinu vadu, kad kāds eņģels man iečukst ausī – pamēģini vēlreiz! Paņemu savu visautentiskāk nopirkto šaibu ar Billie Holiday, un – tavu brīnumu! – kaste sāk nesteidzīgi skaitīt apgriezienus. Strādā! Piešauju pie skaņā centra, izmēģinu citas šaibas, arī kriminālās – viss ir štokos! Cik maz cilvēkam vajag, lai būtu laimīgs!