Superunknown

Šaurā, trauslā līnija, kas spītību atdala no stulbuma. Lai gan – ej nu sazini, vai tā ir tieši spītība. Varbūt pie visa ir vainīgs kompis. Lieta tāda, ka man periodiski uznāk vēlme paveikt ko nejēdzīgu un nevienam nevajadzīgu. Piemēram, noklausīties 1001 albumu, kuru saraksts ir publicēts kādā grāmatā, ko, nekā ļauna nenojaušot, pirms cik tur gadiem man iedāvināja mani tuvākie radinieki, t.i., ģimene. 50tie, 60tie un 70tie aizgāja salīdzinoši mīksti. Grūtības parādījās, pētot 80tos. Cita starpā, aktuālajai mūzikai es pārstāju sekot 70to vidū, jo nespēju sagremot ne pankroku, ne disko, kas ap to laiku parādījās. Tāpēc lielākā daļa mūzikas no 80tajiem un vēlāk arī 90tajiem man ir gluži sveša, jo mana muzikālā gaume tā vietā, lai attīstītos un sekotu laikam, tikai un vienīgi kāpās atsprākleniski laikā.

Jā, bet mana spītība, vai arī apstāklis, kas visi 1001 albumu ir jau savākti kompī, prasa, lai es turpinātu šo ērkšķaino ceļu. Pēc 80tajiem seko 90tie. Klausoties es atlasu gabalus, kuri man liekas gana simpātiski. Bet no atlasītajām dziesmām cenšos sacept kaut ko līdzīgu izlasītei – tas ir atalgojums par manām pūlēm un mokām.

90tie dīvainā kārtā – cik nu tālu esmu ar tiem ticis – liekas nedaudz simpātiskāki par 80tiem. Tas ir, ja neskaita melodeklamētājus – tos es atmetu kā sugu. Var jau būt, ka kādam tā ir baigā lieta, bet es nespēju šos darinājumus ievietot tēmā, ko apzīmēju ar vārdu “mūzika”.

Pēc hiphopa un tamlīdzīgu nelietību atmešanas šķirot mūziku ir nesalīdzināmi vieglāk. Kas mani pārstiedz 90to sakarā? Ir daudz dziesmu, kas skan kā no 70to vidus. Tāds vidējs roks – nav pārlieku smags vai naidīgs – nedaudz remdens. Negribas pat neko īpaši izcelt. Tāpēc dziesmu atlase visbiežāk saistās ar visādiem kompromisiem.

Otra lieta, ko nevar nepamanīt, ir kontrasti, kas tik raksturīgi 90to gabaliem. Ļoti bieži dziesma iesākas piezemēti – akustiski, melodisku un visnotaļ simpātiski. Toties tālāk gabala viņā galā tiek pletēts nesamērīgi skaļi. Iecienīts paņēmiens ir netīra ģitāras skaņa, kas vedina domāt par raupju spēku. Savukārt solists, kas ir iesācis tik dievīgi skaisti, tagad auro kā negudrs – liekas, ka viņa vienīgais mērķis ir izkliegt savu sāpi pēc iespējas skaļāk. Vispār kontrastu būšana kā tāda mūzikā man patīk. Vienīgi šā paņēmiena pārlieku bieža atkārtošana kļūst kaitinoša.

Kad atlasīto dziesmu kopgarums ir pāri četrām stundām, saprotu, ka ir jādarina izlasīte. Klausos un mēģinu saprast, kāda tā varētu būt. Negribas atkārtoties kā ar 80tajiem, kad atlasījās tikai lēnas un liriskas dziesmas. Vispār man uz tādām lietām ir vājība – gadi.

Klausos 90tos, un mēģinu saprast, ar ko tie ir īpaši. Vienu brīdi man liekas, ka ir tendence smalkām, ēteriskām un melodiskām dziesmām. Mēģinu tās atlasīt, cenšoties neielaist pārāk daudz lēnos un liriskos gabalus, jo negribas atkārtoties. Vēl vairos no populārām lietām; tās izlasītēs parasti ir tikai par traucēkli.

Nu, lūk, kad ir atlasīts apmēram stundu garš materiāls, sāku prātot par secību. Neko oriģinālu neizdomāju – vienkārši iesākumā lieku vairāk tradicionālu, t.i., ģitāru mūziku, bet otrā galā – elektroniku (cik nu es tādu spēju pieciest). Pa vidu – ko lēnāku.

Esmu nonācis “do golam”, bet pat neesmu iedomājies, kādu nosaukumu iedot šim “sacepumam”. Eh, man tas būs “Superunknown” – noskatu no kāda albuma nosaukuma.