Plebejisma purvā

Dažkārt (ļoti reti) pie manis mājās sarodas ciemiņi. Nereti viņi ir mūzikas gardēži, un tāpēc es nopietni lauzu galvu, kā sastādīt vakara “plejlisti” tā, lai ciemiņi būtu laimīgi. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī varētu likties. Ir jāatceras, kāda mūzikas kuram ir tabu, tad jāmēģina novērtēt, cik ātri vīns viesiem sakāps bēniņos, un viņi sāks prasīt pēc kā vienkāršāka, pēc kaut kā tāda, kas pats par sevi varbūt nekas izcils nava, bet par tādu ir kļuvis ļaužu atmiņās. Vienkāršāk izsakoties, ir jāspēj uzminēt, kurā psiholoģiskā brīdī publika pieprasīs Slade Alive.

Es, protams, labi apzinos, ka šādi mēģinājumi prognozēt publikas nepastāvīgo gaumi ir jau iepriekš lemti neveiksmei. Daudz jēdzīgāk rīkojas, piemēram, Klāss, kurš liek plati pēc plates un tad skatās, kādā virzienā vakara gaitā sāk dreifēt ciemiņu uztvere un prātiņš. Es tomēr palieku pie “plejlistēm”. Lieta tāda, ka man patīk sastādīt šādas listes, kas parasti ir manis agrāk veidotu kompilāciju apvienojums. Tad es to visu salādēju kompī, un vienkārši ļauju vakaram notikt. Man nepatīk vakara gaitā mainīt “šaibas” vai, dies pasarg, plates. Tad man visu laiku ir jābūt gatavam pārtraukt sarunu, lai mestos pie atskaņotāja, kad ir jānomaina mūzika. Man jau tā ir pagrūti uzsākt sarunu. Vai lai šādu nieku dēļ tā tiktu traucēta? Nē, tas nekur neder.

Vakara sākumā es parasti lieku tādus gabalus, kas man pašam patīk – melodiskus, vienkāršus – bez kādiem “vijeboniem”. Šāda mūzika man liekas vissmalkākā lieta pasaulē, un, jāatzīstas, sagādā man milzīgu baudu. Dažkārt, atlasot šādus gabalus, es apzināti eju uz provokāciju – ielieku kādus dīvainus krievus vai frančus; varbūt džezu vai arī – tieši pretēji – nodrillētu popmūziku. Izlases ir veidotas ar domu uzburt noskaņojumu. Tad nu es viens klausos šo ķīseli un modri vēroju, kā uz to reaģēs viesi.

Vakarā iesākumā neviens parasti neprotestē pret ērmībām manās muzikālajās preferencēs. Dažkārt pat gadās, kad kāds aizkustinājumā prasa man, kas tieši skan. Šādi jautājumi mani iedzen sprukās. Sen ir pagājuši tie laiki, kad es varēju uz tiem atbildēt “neatejot no kases”. Es, gluži kā zilonis ar cirkū trenētu atmiņu, varēju pateikt, kurš albums skan, kā sauc dziesmu un kad tā ir ierakstīta. Tagad es spēju tikai pateikt, kur šo informāciju ir iespējams atrast. Es aizmirstu pat visvienkāršākās lietas. Piemēram, nespēju nosaukt bītlu diskus secībā, vai arī uzskaitīt Led Zeppelin albumu dziesmu sarakstus; dažkārt man pat sāk jukt, kurā diskā kurš gabals bija.

Tomēr ne jau tas ir svarīgākais, jo ne jau man vienam galvā notiek šādas perturbācijas. Interneta laikmetā mēs atceramies, kur informācija ir atrodama, nevis pašas lietas. Mans stāsts ir par to, ka kaut kādā brīdī ciemiņi nogurst no manas gaumes un, nesagaidījuši, kad vīns būs aizmiglojis viņiem smadzenes, prasa ko vienkāršāku. “Tas jau ir vienkārši!” – atbildes vietā gribas iesaukties, bet nekad tā nedaru. Zinu, ko tad viņi atbildēs. Viņi teiks – “Tas ir tik sasodīti vienmuļi.” Un viņiem būs taisnība. Es pats kādreiz tā domāju. Tikai ar laiku es šajā vienmulībā esmu atklājis krāsas, sajūtas un būtību. Nevar prasīt, lai citi justos tāpat, un tāpēc es ņemu “kur rakstīts par lopiem”, tfu!, ko vienkāršāku – es gribēju teikt.

Jā, dīvainas pārdomas. Manu prātiņu šajā virzienā novirzīja Arvis, kas, gluži negaidīti, ģīmjgrāmatā sāka zūdīties par publikas gaumi, lietojot pat šādu skarbu izteicienu – “... cilvēce jo dziļāk grimst sajūsminātā plebejisma purvā.” Es visā saskatu apvainojumu, un jau gribēju atcirst kaut ko parastajā “pats-muļķis” stilā. Tad iedomājos, ka Arvis, būdams lāga cilvēks, droši vien, pie šādām atziņām ir nonācis kaut kādu sāpīgu atziņu rezultātā. Tāpēc labāk ļauju savām emocijām izvirst grafomānam tik saprotamā un pieņemamā veidā – šajā tekstā.