PAR 2

“Каждый своих предков знает. Мои были человеками” – tā vienā teikumā pops noairēja komjauniešu garo stāstu par cilvēka izcelšanos un darvinismu. Man šis ienāca prātā, kad pēc uzņemšanas oktobrēnos učene mūs nolamāja Ļeņina mazbērniem. Man tūlīt bija visas spuras gaisā, jo savus vecvecākus ļoti mīlēju, un ideju viņiem piepulcināt vēl kādu uzskatīju par absurdu.

Pāris gadu pēc oktobrēniem mūs tāpat visus ieskaitīja pionieros. Tas jau bija krietni nepatīkamāk, jo ap kaklu bija jāvalkā sarkana lupata. Tā dikti traucēja – kaujoties mūžīgi kāds noplēsa tai stūri, vai arī es pats “aiz nav ko darīt” to noķēzīju ar lodeni, rakstot visādas muļķības. Īsāk sakot, pioniera kaklauts bija reti stulbs izdomājums.

Pēc tam sekoja komjaunatne. Šeit viss bija citādāk nekā oktobrēnos un pionieros – pie iestāšanās vajadzēja saņemt rekomendāciju un mācīties statūtus. Rekomendāciju visiem deva učene – viņa bija skolas partijas organizācijas sekretāre. Tā kā es ar viņu biju pamatīgi sadirsies, tad mani viņa, saprotams, nerekomendēja, un man nācās palūgt ieteikumu no diviem jau esošiem komjauniešiem. Tie dikti izbrīnījās, kam man to vajag.

Tad notika negaidītais – uzņemšanas laikā uzradās učene un ieteica mani neuzņemt, kas arī notika. Godīgi sakot, tas mani nenormāli sakaitināja. Es taču biju izgājis cauri visam tam jebatorijam ar tām rekomendācijām, lasījis statūtus un tamlīdzīgi izpildījies. No otras puses es sapratu, ka tas varbūt ir tikai godīgi, jo es gribēju iestāties tikai tāpēc, lai lielāku ziepju gadījumā, mani no sākuma izslēgtu no komjaunatnes, nevis uzreiz no skolas (kā tas arī notika vēlāk).

Bet tobrīd es biju zvērā. Nezinādams, kā labāk izpaust savu sašutumu, es mājās aplēju komjauniešu statūtu grāmatiņu, kura mums bija jāiegādājas pie stāšanās šajā apšaubāmajā organizācijā ar odekolonu (spirta nebija) un sadedzināju to.

Vēlāk ar savu “bezpartejisko” statusu sadzīvoju gluži labi. Vienīgi man skauda, ka Ēriks (puisis, kas sēdējā aiz manis) matemātikā, pasvītrojot rezultātus, varēja izmantot savu komjaunieša apliecību (viņš tā darīja vienmēr, un sarkanajai grāmatiņai drīz vien visa mala no tā bija lillā krāsā), bet man bija jāmeklē lineāls.

Kāpēc es atceros šādus negadījumus savā dzīvē? Es vecuma plānprāta lēkmē sagribēju iestāties kustībā “PAR”. Kāpēc? Garš stāsts – vienkārši sajutos neērti, ka daudz kritizēju, bet pats neko nedara. Nu, varēšu vismaz biedra naudas maksāt – tak partijai būs kāds labums no manis. Tomēr sagadījās tā, ka pirms stāšanās aizstaigāju uz kaut kādu tur iepazīšanās sapulci, kur viens divi sastrīdējos ar potenciālajiem biedriem. Man gan likās, ka pārlieki ragos nesagājām. Tomēr pietiekami, lai es vēlreiz apsvērtu, vai gribu būt tā pasākuma dalībnieks. Katrā gadījumā dibināšanas sapulcē nepiedalījos, jo man sirdī bija iezagušās šaubas, vai es vispār esmu radīts laulības fuj! partijnieka dzīvei – es gribēju teikt.

Tomēr, vērojot PAR rosīšanos pa gabalu, viņi man rādās visai sakarīgi ļauži. Turklāt es nejauši uzzināju iemeslu, kāpēc Viņķele (sievieškārtas) toreiz tik asi vērsās pret mani. Īsāk sakot, saņēmu dūšu un aizpildīju pieteikumu dalībai kustībā PAR! Uz ziniet ko? Mani noraidīja – tā ķīviņa dēļ, ko sarīkoju tajā iepazīšanās mītiņā. Nu, gluži kā komjaunatnē!