Mācītāji.

Feldkurats Otto Kacs teica, ka ciemiņš mājās – dievs mājās. Tāpēc senos laikos ļaudis, lai uzjautrinātos, aicināja ciemā visādus ākstus. Es tā nekad nedaru – man piemīt cita vājība. Kad braucu mājās no darba, mēdzu ieslēgt Latvijas Kristīgo radio. Iemesls tam gan ir tieši tāds pats kā zināmajam feldkuratam – lai uzjautrinātos, ko saka “sātanisti”. Tūlīt paskaidrošu, ko es ar to domāju.

Jau labu laiku esmu ievērojis, latviešu mācītāji dalās divi grupās. Vieni mēdz runāt par Jēzu, mīlestību un tamlīdzīgām lietām. Diemžēl tādu ir ārkārtīgi maz, bet Kristīgajā radio nav nemaz – mazākais pēcpusdienās, kad man gadās ieslēgt šo staciju. Tur valda t.s. “sātanisti”, t.i., tādi, kas ticības būtību saskata cīņā ar grēku, uz ko mūs visus nemitīgi kārdina tas pats nelaimīgais un visuresošais Sātans. Šie tipi, saprotams, nevar ciest mīlestības sludinātājus, un tos visādi zākā. Savā ziņā viņi man liekas līdzīgi islāma fundamentālistiem, jo arī tie reliģiju redz kā mūžīgu cīņu. Galvenais, kas raksturo “sātanistus”, ir absolūta neiecietība un kategoriska nevēlēšanās ieslēgt smadzenes.

Jā, varbūt ir netaisnīgi viņus tā dēvēt par “sātanistiem”, bet tā nu man tas ir iegājies. Mani uzjautrina, kā šie t.s. mācītāji cenšas izklausīties viedi un gudri. Viņi visādi izdarās ar vārdu izrunu, cenšoties mainīt toni atkarībā no semantikas un dažādot savu runu ar neloģiskām pauzēm, kuras pašiem, acīmredzot, liekas dziļdomīgas. “Sātanistiem” nav ienākusi prātā vienkāršā doma, ka runu pataisa nozīmīgu tās doma – tikai tā padara to jēgpilnu. Vienkārša mērkaķošanās ar izteiksmēm neko nedod.

Vēl tiek intervēti visādi tipi – kā viņi esot nokļuvusi pie Dieva, un liekas, ka vot, vot tiks izspiests stāsts par “brīnumiem” – tipa ūdens tika pārvērsts vīnā vai taml. Ja intervējamais ir normāls cilvēks, šāda raidījuma vadītāja muldēšana viņu parasti mulsina. Bet, ja pretī gadās, piemēram, izbijis alkašs, kuram liekas, ka uz paģirām salāpoties viņš ir redzējis gaismu, tad raidījums pārvēršas dzīvā anekdotē.

Paši “sātanisti” man liekas nelaimīgi cilvēki, kas kāda iemesla dēļ nonākuši pretrunā paši ar sevi, un cīnās vai nu ar kādiem kompleksiem vai arī ar savu dabu. Ja viņi, piemēram, ir piedzimuši par gejiem, tad labāk lai tādi arī ir, nekā velta savu dzīvi bezjēdzīgam cīniņam pret dabu, tā darot nelaimīgus sevi un apkārtējos. Ir vispārzināms fakts, ka nelaimīgi cilvēki rada nelaimīgus cilvēkus, un es neapskaužu tos, kuri ir nonākuši šādu mācītāju draudzēs.

Es zinu, ka tas var izklausīties muļķīgi, bet man liekas, ka tieši tādi kā “sātanisti” savulaik iedibināja t.s. Svēto Inkvizīciju, kas viduslaikos slaktēja cilvēkus pa labi un pa kreisi ar neparastu aizrautību. Mūsdienās kādu nomaitāt ticības vārdā vairs nav tik vienkārši, mazākais Eiropā nē; par viņu iecienītāko metodi – sadedzināšanu uz sārta – nemaz nerunājot. Tāpēc nākas vien izlīdzēties ar grāmatu dedzināšanu – cik nožēlojami, vai ne?

Mjā, bet ar to pirmo mācītāju grupu man, kā pārliecinātam pagānam, galīgi neiet viegli. Viņi runā par cilvēkmīlestību, un, atšķirībā no saviem kolēģiem “sātanistiem”, viņu runas ir interesantas un rosina domāt. Tādos brīžos kristietība man vairs neliekas tik nejauka un stulba nodarbe, kā tas ir, klausoties Kristīgo radio.

Vispār tas viss ir pārāk sarežģīti tādam vienkāršam cilvēkam kā man.