Sinatra

“Kādreiz krieviem bija tāds raidījums Smieklu lokā. Tā vadītājs mēdza sacerēt sarkastiskas epigrammas par tā dalībniekiem. Reiz pēc Josifa Kobzona uzstāšanās viņš pateica: „Kak ņe vozmožno ostanovtj beguščevo bizona, tak ņe vozmožno ostanovitj pojuščevo Kobzona”. Sinatra man vienmēr ir licies kā Amerikas Kobzons. In The Wee Small Hours gan ir uz liriskas nots. Liekas, ka es jau agrāk esmu te izplatījies, ka šāds holivudisks sīrups man orgāniski riebjas.” – tā es spriedu tieši pirms pieciem gadiem, kad ķidāju Klāsa 101 albumus.

Šodien klausos to atkal. Kas ir mainījies? Pieaugusi ir mana neiecietība. Mūzika ir tāda pati, kādu to atceros – sīrupsalda, nemaņā garlaicīga, visa tikai un vienīgi apnicīgajā Holivudas manierē, kas patiesā džeza cienītājā iedveš šausmas. Nekādu krāsu, kolorīta, pipariņa vai interesantu nianšu. Viss ir kā nopulēts ar “nullīti”.  Sinatras mūziku noteikti varētu izmantot, lai psiholoģiski apstrādātu ienaidnieka spiegus. Otrajā klausīšanās stundā viņi sāktu lūgties žēlastības, bet trešajā atzītos visā, ko vien kāds gribētu no viņiem paģērēt. Jau mazās devās Sinatra iedarbojas nomācoši, bet lielākās – manuprāt, tas var novest līdz vājprātam, kad pratināmais, līdzīgi sunim, sāktu gaudot Frenkam līdzi.

Jā, Sinatra nekad nav man paticis. Varbūt tā Frenka nemīlēšana man ir ieaudzināta jau bērnībā. Sencis bija liels džeza cienītājs, bet Holivudisko virzienu viņš nespēja ciest ne acu galā. Vēlāk viņš man skaidroja, ka liriskas melodijas, kas skan brīnišķīgi daudzās valodās, īpaši itāliešu, angļu valodā pārvēršas pilnīgā sviestā. Tik tiešām – saldkaislā noskaņa, nebeidzamās vijoles un ne sevišķi oriģinālā dzeja “you took my heart” stilā – tas viss kopā ir vienkārši nožēlojami.

Arī patlaban es cīnos ar nelabumu, jo fonā skan Sinatras saldi skumjā dūdošana. Skaidri zinu, ka pēc šā albuma noklausīšanās būs jāuzliek kaut kas “Freaker's Ball” stilā. Cita starpā, man nekad īsti nav paticis šis daktera Huka gabals. Vienīgais tā pielietojums ir, ka tas palīdz ātri atiet no Sinatras bezcerīgās vienmuļības.

  

Vispār, runājot par saldsērīgām dziesmiņām, tad tur viss ir vienkārši. Es gan to skaļi nesaku, bet, ja man godīgi jāatzīstas, tad nespēju tās ciest. Kā piemēru varu minēt to pašu Lenonu. Džons manās acīs būtu tikai ieguvējs, ja nebūtu sacerējis, piemēram, Jealous Guy. Ja Lenonam tādas ir tikai pa kādai dziesmai, un arī tad viņš prot tajās ielikt kaut ko dabīgu un nesamākslotu, tad Sinatra man liekas kā 100% sliktas gaumes koncentrāts. Tas izejot no manām jušanām, saprotams. Saprotu, ka citi var domāt citādāk.