and music… I love music.

Bērnībā man dažkārt iznāca klausīties kulta mūziku – Sencis bija iegādājies plati ar Doma baznīcā atskaņotām Baha mesēm. Nedrīkst aizmirst, ka šajā baznīcā atradās viens no dižākajiem “orgāniem” Eiropā. Nevaru teikt, ka es ģību to klausoties, bet savs kaifs tur tomēr bija. Nākamā reize, kad sanāca saskarties ar kulta mūziku man bija krietni vēlāk – tā bija rokopera Jesus Christ Superstar, kas man likās gana iespaidīga. Salīdzinoši nesen dabūju zināt, ka Kraftwerk arī spēlējot kulta mūziku, un man jau sāka likties, ka varbūt derētu iegriezties baznīcā biežāk, mož’ vēl sanāk ko “krutu” dzirdēt.

Ākstos, protams. Mani vienkārši kaitina, ka vārdiņu “kults” lieto vietā un nevietā. Es saprotu Ostapu Benderu, kad tas atņēma Paņikovskim gurķi, teikdams “Nepārvērtīsim ēšanu par kultu” (un apēda gurķi pats). Tomēr piedēvēt kulta statusu vienkārši populārām filmām, dziesmām, pat ēdieniem vai pavāriem man liekas aplami un ērmīgi.

Kādu mūziku tad es būtu gatavs pacelt kulta statusā? Nesen Klāss ģīmjgrāmatā izmeta, ka esmu īsts 70to produkts – ienīstu disko un pankus, bet Deep Purple ceļu debesīs. Aizdomājos. Kas es tāds vispār esmu? Viena lieta ir skaidra – es tiešām “orgāniski” nespēju “pārvārīt” disko – ciest nevaru šī mūzikas stila brutālo vienveidību. Arī panki man nepatīk. Viņiem gan piemīt atraktīva spontāna protesta dzirksts, bet totālais analfabētisms mūzikā, padara viņu centienus nebaudāmus. Jautāsiet, vai tad panki nevar iemācīties spēlēt? Var, protams, bet tad viņi automātiski pārstāj būt panki, tad viņi jau spēlē mūziku. Šīs lietas viena otru izslēdz. Klāss nepieminēja melodeklamētājus – arī no tiem es cenšos izvairīties, jo man nepiemīt perversa vēlme klausīties “fuck” 10 locījumos.

Deep Purple? Jā, es viņus nenoniecinu. Mani gan kaitināja, ka 70tajos “meinstrīms”, t.i., cilvēki no kuriem es lielā mērā biju atkarīgs, jo viņi gādāja diskus un lentas, no kuru kopijām savu kolekciju veidoju es, mani virzīja tieši Deep Purple virziena. Tāpēc biju spiests apgūt arī Rainbow, WhiteSnake, Dio, utt. Ja man tā godīgi jāatzīstas, tad es nekad neesmu bijis hārdroka vai jebkāda veida smagā metāla vai tamlīdzīgu lietu fans. Jā, dažkārt man ir noskaņojumus, kad izmisumā gribas kaut vai gaudot, un tad šādas lietas iet iekšā perfekti. Savādāk, ja gribu būt godīgs, man jāatzīst, ka tā nav mana pasaule. Vienīgais izņēmums varbūt ir Led Zeppelin – to gan es labprāt baudu bez ierobežojumiem.

Ir vēl tāda mūzika, kura nevar tev nepatikt, jo tā ir kā bērnības draugs. Lai kas ar tevi vai tavu čomu gadu desmitos būtu noticis, lai kā mēs nebūtu mainījušies, te, lūk, nāk tavs bērnības draugs, un tu pat nemēģini vērtēt, vai viņš ir labs, vai slikts – tu viņu vienkārši pieņem. Man tādu grupu ir labs strēķītis – pārsvarā tās spēlē t.s. glam rock. Tipiskākais šādas mūzikas pārstāvis – Nodijs Holders. Viņš stampā kājas ritmā un velnišķīgi smīnēdams saka let's get into the mood right from the start, un es pieslēdzos no pusapgrieziena.

Bet kā tad paliek ar kultu? Jā, tāds man arī ir. Tas joprojām ir Pink Floyd. Lai cik “herņas” nebūtu viņi sastrādājuši pēc 70tajiem, šī grupa, acīmredzot, paliek man kā augstākā vērtība. Esmu mēģinājis no viņu mūzikas aiziet, un ir bijuši pat periodi, kad neklausos to gadiem. Bet tad kādu dienu es atklāju, ka viņi ir atpakaļ, un tur neko nevaru iesākt.

Kas vēl ir uz pjedestāla? Neesmu oriģināls. The Beatles, Tom Waits, Bob Dylan, Cat Stevens. Tagad viņiem piebiedrojušies arī Miles Davis, Bill Charlap, Devendra Banhart, Eric Bibb, utt. Īsāk sakot – daudzi. Arī krievi – piemēram, DDT un Akvarium. Un, protams, Geršvins, Šostakovičs, Mālers... Viss plūst, viss mainās.

Kādreiz tīņa vecumā man patika Nazareth gabals Guilty. Tur dzied:
And I'm guilty, I am guilty
And I'll be guilty for the rest of my life.

Nemāku to paskaidrot, bet es šos vārdus (līdz pat nesenam laikam) saklausīju šādi:
And music, I love music
And I'll love music for the rest of my life.

Vot tā!