Atvaļinājums

Vidzemē
Plānojot atvaļinājumu, ievēroju, ka šogad esmu izmantojis tikai divas no brīvajām dienām, un tagad man tā kā derētu paņemt pāris nedēļu, ja nevēlos tās zaudēt. Atvaļinājums Latvijā rudenī? Kas gan var būt labāks par šo! Šogad visa vasara aizlijusi, zivis neķeras, un sēņu nav nemaz (vai tad gailenes ir sēnes?). Bet es ņemu atvaļinājumu rudenī.

Gudroju, kādas šīs divas nedēļas varētu būt. Laiks būs draņķīgs, un zives neķersies, vai arī laiks būs draņķīgs, bet tomēr izdosies izvilkt kādu zivtiņu. Pirmo nedēļu plānoju pavadīt pie Stirnezera – tas ir netālu no Ērgļiem. Laiks pagaidām ir saulains, bet zives aplam negrib ķerties – sanāk laiks foršs, bet zivju nav – šāda kombinācija man nebija ienākusi prātā.

Nu, ja reiz neķeras, nolemjam “spiest uz sēnēm”. Vienīgi, ka negribas tās mūžīgās gailenes – mūsu sapnis ir baravikas un “āpšu kundziņi”. Apbruņojušies ar groziem un dunčiem dodamies meža virzienā. Iznāk iet garām Pārslas (pie kuras mēs paliekam) beku vietai, bet tur nedrīkst neko ņemt – citādāk Pārsla dusmosies. Tomēr oranžās “kundziņu” cepures atstāj uz mums hipnotisku iespaidu, un mēs nenoturamies – nogriežam kādu duci apšu beku un “kundziņu”. Tad dodamies uz “mūsu vietām” pa Jumurdas ceļu. Jāsaka, ka mežs te ir aplam draņķīgs – čakšņains biezoknis, teju divi metru plats grāvis, kas vietām ir pills ar stāvošu ūdeni. Tomēr ir pāris taku, kur var iekļūt mežā, un brīnums notiek – Ingrīda atrod pāris apšu beku, bet es pat baraviku. Griežu lepnās sēnes biezo kātu, un sajūtu satisfakciju – sirdij jau nevajag skaita – pāris “kundziņu” un baravika virsū, un es esmu laimīgs kā zilonis. Atceļā – “aiz nav ko darīt” – vēl piegriežam kādu grozu ar gailenēm. Būs brokastam. Un nav jau arī tās gailenes tik riebīgas.

Vakaru pavadām sēžot uz ezera, precīzāk uz laipas, un velkam vienu zivi pēc otras – mums pat sāk šis sports nedaudz piegriezties – laba jau daudz nevajaga. Īpaši izceļas Ingrīda ar brekšiem – kāds pārītis ir riktīgi lieli, un mēs jau sākam prātot, kā spēsim to visu apēst.

Nākamajā dienā Agris un Pārsla grib doties uz baraviku vietām, bet nezina, ko iesākt ar mums. Mēs gan godīgi atzināmies “kundziņu” zādzībā, pat vairāk, nožēlojām to, un sēnes atdevām īpašniecei. Bet, kā jau tas parasti mēdz būt, rūgtums tomēr palika – lai arī karotīte atradās. Beigās Pārsla ierosina mūs uz sēņu vietām vest ar aizsietām acīm. To noraida Agris, jo mums ir jāņem līdzi vēl suņi, kas nevar palikt mājās; šiem vēl mazbērns – tātad ir jābrauc ar divi mašīnām.

Beigās braucam. Degu nepacietībā ieraudzīt Pārslas “sēņu mežu”, jo katru gadu viņa publicē ģīmjgrāmatā fotogrāfijās ar simtiem baraviku. Šādi apjomi man vienmēr uzdzen mazvērtības kompleksus, bet tagad mēs beidzot uzzināsim Pārslas slepenās vietas.

Nobraucam pie kāda krūmāja, kur duram iekšā. No sākuma baraviku “ne locekļa” nav. Tad es pirmais vienu atrodu – tādu paprāvu, uz kilogramiem diviem. Turklāt tīru. Tagad arī maisam ir gals vaļā. Visi atrod savas bekas, un beigās tas viss kopā izskatās pat ļoti cienījami.

Vakarā pārēdos zives un sēnes, un nākamajā dienā ne vienu, ne otru vairs negribas pat redzēt. Gudrojam, ka derētu doties nūjot. Man gribas pieveikt riktīgu gabalu, teiksim, kādus 20 km, bet Ingrīda nav sajūsmā par manu ideju. Agris pieslēdzas maršrutu izvēlē, un beigās nolemjam vienkārši pastaigāties Gaiziņa apkaimē. Agris ar mazo puiku vēl paķer ričukus – viņi braukalē, bet mēs ar Ingrīdu un Pārslu velkamies kājām. Beigās Agris aizved mūs pa tādu “viltus sauļu taku”, ka meitenes teju vai no kājām krīt – izrādās, ka viņām ir gaužām nepiemēroti apavi šādai izpriecai. Man pašam kājās ir “jebio-eko” kalnu zābaki, un es visu ceļu tēloju, ka varu staigāt tā kaut līdz mūža galam, lai gan patiesībā arī man tā klīšana pa Vidzemes ārēm ir nedaudz piegriezusies. Beigās Agris ar veļļuku aizbrauc pēc auto, un paglābj mūs no šīs nogurdinošās nodarbes.

Mājās atkal nosēžamies uz ezera, un ceram, ka zives neķersies. Tik tiešām! – to vienkārši ir bijis par daudz. Ingrīda tomēr izvelk pārīti krietnu plaužu, un tad notiek brīnums – mans pluds pazūd, es cērtu, un ir “kā siekstā”. Nestiepšu garumā – pateicoties Ingrīdas veiklībai ar izceļamo, mūsu zivju tīkliņā spārdās paprāvs līnis. Kaifs! Ar kaut ko tādu gribējās noslēgt pirmo makšķerēšanas tūri.

Nākamajā rītā sapīcis ievēroju, ka pa nakti kāds zivju tīkliņā līni ir samainījis ar uz pusi mazāku. Vienalga – pamatīgs makans! Atlaižam brīvē mūsu plaužus, un uz pannas nonāk līnis viens pats. Paēduši atkal dodamies nūjot. Pirmos kilometrus Ingrīda pieveic itin braši, bet drīz vien sāk sačkot – viņa ir ieraudzījusi mežā “āpšu kundziņus”, un tālāk iet viņa nespēj, jo kedām esot aplam plāna zole. Sperot soli, dikti sāpot. Neuzdrošinos sievu spiest veikt neizpildāmu varoņdarbu, un mēs lēnām velkamies atpakaļ. Ingrīda ik pa gabalam ienirst mežā te ceļa labajā, te kreisajā pusē. Acīmredzot sāpes ir pārvarētas, un kājas būs sadzijušas.

Tā arī atvaļinājuma pirmā nedēļa ir galā; pēc vienas dienas Rīgā dosimies uz Latgali. Redzēs, kā tur ies.

Latgalē.
Jau piecērtot jūtu, ka šis būs riktīgi liels. Uzreiz nolemju vilkt uz krastu, jo iepriekšējais plaudis notrūka, ceļot to uz laipas. Kad ieraugu zivi, man žoklis aš atkarājas – tā ir liela kā poda vāks. Esmu pārliecināts, ka man sekmēsies, jo izdodas plaudi dabūt sāniski “kuģītī” – tad tas iet plakaniski un viegli slīd pa ūdens virsu. “Uzmanīgi krastā pret pakāpieniem!” – sauc Ingrīda. Pats zinu – esmu gatavs izšķirošajam mirklim, kad vajadzēs ātri pavilkt pār pēdējo šķērsli. Tajā mirklī arī viss saiet šreijā – esmu piemirsis par koku zariem, kas nodevīgi karājas virs laipas. Mana makšķere tajos iepinas, cenšos to ātri atbrīvot, bet, kad man tas izdodas, no lielā plauža vairs nav ne ziņas, ne miņas.

Jā, šādi piedzīvojumi uzsit asinis. Nav vairs svarīgi, cik labi vai slikti ir gājis līdz tam. Tas, ka zivju mums ir tāda kaudze, ka Ingrīda knapi spēj tīkliņu atraut no zemes, un tajā ir pietiekoši daudz riktīgi lielu plaužu, ir vājš mierinājums. Vilšanās sajūta ir neaprakstāmi sāpīga.

Tikai vēlāk aptveri, ka šis ir bijis lieliskākais piedzīvojums visā atvaļinājumā. Neviens cits cīniņš ar zivi nav sniedzis tik dziļas un patiesas emocijas. Visas veiksmīgās reizes tomēr ir bijušas tādas akadēmiskas, savā ziņā pat nedzīvas. Toties aizlaistais plaudis ir licis tev izdzīvot plašu jūtu gammu – no pārsteiguma, kā ir paveicies, līdz triumfa trīsām un sarūgtinājumam galotnē. Tas ir makšķerēšanas piedzīvojumu augstākais punkts. Domās vēl un vēl izanalizēju savas darbības, atpazīstu kļūdas un nolemju, kā rīkoties, lai šādu vilšanos nenāktos vairs piedzīvot nākotnē.

Zives sadalām trīs daļās – pirmā iet uz pannu, otrā uz kūpinātavu, bet pēdējā un lielākā uz saldētavu. Citādāk pēc Stirnezerā atlaistajām brekšiem sievastēvs mani nolamāja par KNAB – tie arī atlaižot visus, ko noķer. Vājš bija mans arguments, ka nebūtu taču labāk, ja es tos būtu noracis pie šķūņa. Es sapratu, ka sievastēvs, kas visu mūžu ir bijis neparasti kaislīgs un arī veiksmīgs makšķernieks, bija cerējis, ka mēs zivis aizvedīsim viņam. Tagad viņš ir par vecu un slimu, lai pats tās saķertu, bet zives viņam garšo.

Iekārtojos pie kūpinātavas. Laiks ir gaužām nelāgs, ir palicis auksts un pūš ziemelis. Tāpēc man mugurenē ir ne tikai planšete, lai es varētu skatīties Latvijas-Krievijas spēkošanos Eiropas čempī basketbolā, bet arī vēderīga Hennessy pudele – ieņemu no tās pa malkam, kad vairs nevaru ķerpīt. Citādāk viss labi – salieku plaužus uz redelēm, saimnieka noķertu zuti un līni iekarinu āķos, un sāku kurināt. Visu laiku vajag likt klāt alkšņu lapas, lai labāk dūmojas. Diemžēl ar to man ir kā ir, jo mačs iet riktīgi spraigi. Beigās fiksēju divi lietas – skaistu Latvijas basketbolistu uzvaru un zives ir piedegušas.Atvaļinājums Latgalē.