Savāda vasara - V. Lapčenoks - R. Pauls - A. Krūklis

Savāda vasara kādreiz bij.
Teic, kur tā steidzās!

“Ko var cepties par vasaru - ideāla vasara! Nav karsts, nav arī auksts, sauli nomaina lietutiņš, var ielīst Daugavā, vienlaikus nav ziņu par psihiem peldētājiem kā citu vasaru. Nav ādas apdegumu. Zāliens nav izdedzis. Dārzs zaļo, Kartupeļi aug griezdamies. Vienīgais iebildums - Kur ir SĒNES?!” – tā ģīmjgrāmatā cepas Uldis. Tas viss acīmredzot atbildot uz manām žēlabām, ka nav siltuma, nav laimes. Vispār es Uldim varētu piekrist daudz vairāk nekā viņam pašam liekas, jo, patiešām, – supersilts laiks tā pa īstam jau nav vajadzīgs. Ja nu vienīgi tiem, kas gādā sienu. Es pats siena vālā neesmu bijis gadus 20, un tāpēc uz mani vismazāk varētu krist aizdomas, ka alkstu pēc saulaina laika.

Tomēr ir pāris lietas, kas man kremt šīs vasaras paskarbo laika apstākļu sakarā. Jā, man, līdzīgi Uldim, nav izteiktas orgāniskas vajadzības pēc svelmes. Tikai ar vienu atrunu – vasaras sākumā es gribu kaut pārīti riktīgi karstu dienu, lai justos atdzēries visai vasarai. Parasti tādas ir maijā, bet šogad – ne locekļa! Tā vietā bija sniedziņš.

Labi, sūds ar tām agrajām siltajām dienām; jūnijs arī Latvijā nekad nav bijis pārāk silts, bet jūlijā... Jūlijā gribas piedzīvot tās karstās dienas, kad, pārnācis no darba, sēdies uz ričuka un laid uz Vecāķiem – uz nūģistu pludmali peldēties. Nomet drēbes, iebrien jūrā un ļaujies tām neatkārtotajām sajūtām, ka liekas – cilvēks saaug ar dabu. Man nav neviena svešķermeņa, pat gredzena pirkstā ne. To skrūvi, kas man iemontēta apakšžoklī, lai turētos dzeroklis, es neskaitu. Es pilnīgi noteiktu neesmu nūģists, tomēr saprast šos ļaužus varu. Saplūšana ar dabu ir brīnišķīga sajūta. Vēl, godīgi sakot, man patīk pavērot citus plikņus, īpaši formīgas sievietes. Tā es nesajūtos kā maniaks, vienkārši šādi skati uzlādē mani tīri cilvēciski, un tā nenoliedzami ir patīkama sajūta. Pēc tam var baudīt alu un vērot saulrietu. Tad cilvēks saprot, ka šis ir īpašs brīdis dzīvē, kuru gribas pievienot iedomātai šādu dārgāko mirkļu krātuvei, kurus domās, bet dažkārt arī rakstiski vai bildējot es krāju. Vēlāk ir patīkami to visu pārcilāt un atcerēties.

Īsāk sakot, sveicieni Uldim vārda dienā; savā ziņā varu viņam arī piekrist, bet tomēr ne gluži visam, ko viņš saka par šo vasaru.