Es būšu laimīgs.

The Tennessee Stud was long and lean

The color of the sun and his eyes were green

He had the nerve and he had the blood

There never was a horse like Tennessee Stud

Es nezinu no kurienes un kāpēc, bet brīžam mani pārņem nenormāli emociju uzplūdi. Patiesībā nevis brīžam, bet gan klausoties muzonu. Vienīgi, ka nespēju prognozēt, kad ar mani tā notiks. Šorīt, klausoties Džoniju Kešu. It kā prasts stāsts par kovboju un viņa zirgu, bet tad man ienāk prātā, ka cilvēka un dzīvnieka draudzība ir daudz ciešāka un, galvenais, patiesāka par līdzīgām jūtām starp cilvēkiem. Tad vēl iedomājos par Džoniju, kas vienatnē ar ģitāru strādā pie savām dziesmām. Viņš vairs nav jauns, un publika viņu ir sākusi piemirst. Bet viņš nepadodas un strādā pie šā albuma, kas vēlāk izrādās viens no Keša labākajiem. Kaut man būtu tāds spīts un, pats galvenais, spējas un talants! Un acīs man ir sariesušās asaras.

Es savā dzīvē gaidu starta šāvienu, t.i., kad mani vienreiz patrieks no darba, un es, uzspļāvis visam, varētu sākt rakstīt – man joprojām gribas izmēģināt spēkus šajā lauciņā. Un joprojām neesmu gatavs no patreizējās haļavas pārpilnās dzīves, kuru baudu patlaban. Šādai komfortablai veģetēšanai par aizbildinājumu es izmantoju faktu, ka tas būtu egoistiski atraut manai ģimenei iztikas līdzekļus, kas man tiek maksāti pēc būtības par nekā nedarīšanu.

Šodien kāds “draugs” no partnerfirmas pačukstēja ziņu, ka manas dienas ibmā ir skaitītas (viņš lietoja tieši šādus vārdus). Puisis sasmīdināja mani. Skaidrs, ka mūsu visu dienas ir skaitītas, jo ko gan savādāk iesāktu kaprači? Man šo 22 gadu laikā ir bijušas tik daudz iespēju tikt atlaistam, ka pati doma, ka eksistē kādi īpaši draudi, liekas smieklīga. Daudz taisnāki par mani ir palaisti “v roshod”, bet man vienmēr ir paveicies. Un tāds es esmu pēdējais. Skaidrs, ka kādreiz pienāks arī mana kārta.

Droši vien, ka man būs žēl par zudušo, jo dzīve man patlaban “sit ar atslēgu”. Braucu gluži jaunā auto, man ir piešķirti visādi smalki darba rīki – viskrutākais ThinkPads, iPads un citas grabažas. Es gan paralēli krāju visādus draņķus tai “lietainajai dienai”, kad mani palūgs atstāt šīs telpas. Mājās mētājas 2 gluži labi ThinkPadi, lieka planšete, vēl kādi tur štrunti. Bet cilvēkam jau nekad nav gana. Patlaban es satraucos, ka man ir jālieto pavecs mobilais – kompānija nespēj laicīgi piešķirt man 7. iPhoni. Kam man tas? Vēl viens statusa priekšmets?

Tai pašā laikā pietiek pastaigāt 15 minūtes pa Mežaparku, lai saprastu, ka patiesībā es esmu pliks kā baznīcas žurka. Kaut vai tā pate nesen uzslietā būda kaimiņos. Droši ka maksā kādu ļimaku vismaz. Pagalmā divi Lexus džipi un vēl viens Bently limuzīns. Jā, viss šajā dzīvē ir relatīvs. Toties agri no rīta staigājot ar suni pa mežu, jūtos bagātāks par viņiem visiem, jo man pieder šis brīnumskaistais rīts, es esmu vesels, un, jā, es rakstīšu, kad mani atlaidīs. Tad es būšu laimīgs.