Sēnes

Man nepatīk sēņot kopā ar sievasmāti divi iemeslu dēļ. Viņai piemīt tāds nelāgs paradums vilkties cilvēkam no aizmugures, un, kad izdodas uziet iepriekšējā sēņotāja nepamanītu sēni, skaļi gavilēt un smieties. Vēlāk, protams, tas vēl tiek atstāstīts visiem, kas ir gatavi klausīties.

Reiz es pastrādāju nelietību. Ne bez ļauna nolūka gāju sievasmātei no pakaļpuses, un, jā, man laimējās. Baravika! Skaistāka par skaistu. Es laidu vaļā lielo zviedzienu, cerēdams, ka arī mana radiniece smiesies – līdzīgi kā viņa pati pretējā situācijā. Nez kāpēc sievasmāte garām palaistajā baravikā neko komisku nesaskatīja. Viņa izskatījās nepatīkami pārsteigta par manu uzvedību.

Otra lieta, kāpēc sēņot kopā ar sievasmāti var nebūt forši, vairs nav aktuāla. Kādreiz, kad viņa organizēja šo nodarbi, tad gan. Tas izpaudās tā, ka sēņošanas vietā mēs auļojām no vienas “točkas” uz nākamo. Tikko sēnes bija nogrieztas, redzu, ka sievasmāte jau rēķina azimutu uz nākamo. Pārvietošanās starp “točkām” bija tik mērķtiecīga, ka par kaut kādu tur sēņošanu nevarēja būt ne runas. Jutos kā pārdots verdzībā. Tas gan bija sen, pirms gadiem 35 – tikko biju paspējis apprecēties.

Šogad sēņu gads ir dīvains. Sākumā sēņu gandrīz nebija nemaz. Lasījām kaut kādas nožēlojamas gailenes. Un tas tik aizlijušā vasarā! Mans bijušais šefs ģīmjgrāmatā skaidroja, ka sēņu ir maz tāpēc, ka šovasar pieturas pārāk auksts laiks. Sliecos domāt, ka viņam ir taisnība. Vēl tagad nespēju noticēt, ka īsta vasara šogad tā arī nav bijusi. Meteoroloģiskā vasara iestājusies 23. jūlijā, bet jau augusta pēdējā nedēļā – rudens. Tātad vasara ilga mazāk par vienu mēnesi.

Tomēr atvaļinājuma laikā sēnes dabūjām. Vidzemē baravikas – pēc tam, kad mūsu draugi uzdrošinājās atklāt savas slepenās vietas. Latgalē sasēņojām kaudzēm apšu bekas un “kundziņus”. Tur gan tās sauc pa lācenēm. Vispār sēņošana Latgalē ir īpatnēja – tur nav mežu klasiskajā to izpratnē. Ir ļoti daudz čakšņaiņu vietu un krūmāju. Sēnes aug mežmalās, tieši gar arumiem. “Kundzuņu” oranžās cepures rādās ik uz soļa. Tādi gauneri, kā viena meitene, kas izplatās par tematu ģīmjgrāmatā, mēs ar sievu neesam, jo sirdij jau nevajag skaita. Pielasām pa grozam un liekamies mierā.

Tāpēc šodien dodos uz mežu salīdzinoši akadēmiskā noskaņojumā. Viss mums jau ir bijis, viss ir jau piedzīvots. Tāpēc neiesim jau celties “pirms svīst”, lai pirmie būtu mežā vai kā tamlīdzīgi izdarīties.

Mašīnu un sēņotāju mežā ir kā biezs – ik uz soļa. Ar mokām atronam kādu klusāku stūri. Lasām bērzlapes, kas ir vienkārši apbrīnojami tīras, un silabekas. Čigānietes un sviesta bekas neņemam (не положено – инструкция). Gadās vēl rudmieses un alksnenes. Atrodu vienu apšu “kundziņu”, bet, salīdzinājumā ar Latgali, te nevar pat teikt nodrāzto “жалкое подобие от левой руки”. Ingrīda beigās atrod vienu baraviku – smieklīgi.

Tomēr esam apmierināti kā ziloņi. Saulains laiks, lieliska pastaiga un beigās pilni grozi. Ja man vēl sēnes garšotu, droši vien justos pārlaimīgs.