Spotify

Es kādreiz savas izlasītes darināju, cik vien labi pratu. Īsāk sakot, centos. Kāpēc man tas likās svarīgi? Nezinu. Tāpat bija pilnīgi skaidrs, ka tās ir neprofesionālas, amatnieciskas un tizlas. Un tomēr bija brīži, kad man pašam tās patika. Dažas es biju darinājis uz ātru roku, citas – mokoši ilgi. Tomēr katrai no tām bija sava nozīme manā dzīvē. Vai nu kādi jauni muzikālie lauki apgūti vai arī emocijas noķertas. Un tad nāca visa tā Spotify ideja kā glābiņš, pārejot uz aifoni, jo āboļkompānija neļauj spēlēt failus. Tas ir, ļauj, bet tad var pamatīgi ielidot kapeiciņā. Pirmajā mēģinājumā divas trīs dziesmas neatradās no kādām 20, bet kopumā likās gluži ok. Ar Ballad of the Thin Man sanāca ziepjaināk – tur 2-3 no 20 gabaliem bija pieejami “zaļajā briesmonī”. Jā, Dekaels, odnako – nodomāju, un turpināju ar citiem zborņikiem. Tad nāca pirmā īstā ziepe – es nolēmu 2 izlases apvienot vienā, ņemot vērā Spotify ierobežojumus. Sanāca tizli – pat Klāss noradīja, ka 2 pēdējie gabali ir lieki. Jā, stulbums. Tad pāris lietu pārnesu tīri normāli, upurējot tikai tradicionālos 10% gabalu. Bet šodien sanāca riktīgi sūdaini. Izlasei bija noslēdzošais gabals Still Water. Nevis Lanuā versijā, bet gan Dave Matthews Band izpildījumā. Tāda nebija. Pretēji principiem nolēmu atkal mainīt, bet tikai nedaudz – ielikt oriģinālo Lanuā. Aplauzos, saprotams, jo Acadie nav spotifajots, un tas mani vienkārši satracināja. Es saprotu, ka tas ir tikai man vienam svarīgi, ka 2014. gadā es tik nopietni sēdēju pie mūzikas, jo tas bija sava veida lūzuma gads manos uzskatos un, neslēpšu, arī dzīvē. Tagad es nododu savus principus un lāpos, kā varu, bet nekas nesanāk. Un tad Klāss pasaka “Mūsdienu patērētājs jebkuru savu iegribu piepildījumu uzskata par pašsaprotamu un tādēļ par to pat nejūt īstu prieku. Un atdzīvojas tikai tad, kad nedabū to, ko tajā mirklī sadomājies. Cilvēcīgi.” Jā, es atdzīvojos.