Sapnis par korupciju.

Droši dodamies iekšā pie ministra. Tur priekšā ir jau pulka pazīstamu ļaužu – redzu, kā Anita ar Gorgonas Medūzas cienīgu skatienu nopēta mūs, arī Ivonna snaikstās no sava kakta – izskatās, ka publika ir manāmi saviļņojusies.  Sandis, diplomātiski veikls kā vienmēr, ātri mūs stāda priekšā Ministram. Es esmu noņēmis savu spožo cilindru, bet ar visu to Ministrs, kas ar visiem ir sasveicinājies salīdzinoši pavirši, vērīgi ieskatās man acīs. Sajūtu dīvainu nemieru, jo Ministra seja liekas pazīstama, bet nespēju atcerēties kādā sakarā. Liekas, ka arī viņš pārdzīvo ko līdzīgu. “Manuprāt, mēs jau esam agrāk tikušies” – es izmetu, cerot, ka Ministrs palīdzēs man atcerēties, bet šis to nedara, un es dodos uz man paredzēto vietu. Ministrs ieņem savu vietu aiz lielā rakstāmgalda.

Sāku pētīt apspriedes dalībniekus. Uzkrītoši, ka “IT banda”, t.i., visu vērā ņemamo firmu pārstāvji ir gandrīz pilnā skaitā, kamēr no Pasūtītāja puses Ministrs ir viens pats. Kā viņš spēs tikt ar mums visiem galā? Tomēr manas bažas ir nevietā – Sandis rīkojas kā Ministra pilnvarota persona, un liekas, ka pēdējais ar to ir mierā.

Tiek apspriesti nākamā gada projekti. Pat mani pārsteidz, cik atklāti tiek runāts par budžetiem, vēlamajiem konkursu uzvarētājiem, procentiem un tamlīdzīgām lietām, kas pat katra atsevišķi, nokļuvusi publiskā telpā, var iznīcināt jebkuru no mums. Man pat nosvīst pakaļējais nervs. Lai arī es nekur te nefigurēju, man paliek baisi. Rīdzenes sarunas, salīdzinājumā ar šo lietišķo plānošanu, vienkārši atpūšas. Man austiņās skan Zigmāra balss – laikam viņš ir nolasījis man sejā, ko es domāju par šo tirgu, un izmisīgi aicina mani darīt neko. Zigmārs baidās, ka es piecelšos un došos ārā. Tad viņam savu daļu neredzēt – visa viņa nākotne ir atkarīga no šīs apspriedes iznākuma. Zigmāra balss skan manā ausī tik skaļi, ka man liekas – apspriedes dalībnieki var sadzirdēt mūs. Saku Zigmāram, lai viņš aizveras.

Novelku žaketi. Es esmu pārāk formāli ģērbies uz apspriedes dalībnieku fona. Šādi es mazāk izcelšos.

Apspriede tuvojas noslēgumam. Sandis jau lasa galīgo, saskaņoto versiju, un Ivonna neiztur. Laimē, ka viņai ir ticis prāvais kumoss, viņa, ieraudzījusi savas firmas vārdu pretī plānotajam darījumam, uzlec uz galda un idiotiski smaida. Kāds iesaka viņai atveidot “lastočku” – daiļslidošanas figūru. Ivonna nekavējoties tā arī dara un izskatās vēl muļķīgāk.

Anitai tiek pasniegta paprāva kartona kaste ar parakstam sagatavotiem līgumiem. Viņa paziņo, ka šeit visiem uzticas, un ir gatava parakstīt visu neskatoties. Lai pastiprinātu savus vārdus, viņa paķer flomāsteru un ar lieliem burtiem uzšņāpj savu parakstu uz kastes. Sandis sāji smaida – viņš saprot, ka Anita šeit vienkārši izdarās – tāpat viņa vēlāk pārlasīs katru līgumu, katru punktu, un, ja vien kas nebūs viņai pa prātam nikni cīnīsies par “savu lietu”.

Seko mazāki gariņi – Aldis, Uldis un citi. Viņi uzvedas nosvērti un svinīgi, kā Trīszvaigžņu Ordeņus saņemot. Paskatos uz Ministru, kuru vispārējā jezgā visi ir piemirsuši. Viņš smaida. Tomēr man liekas, ka aiz šā smaida slēpjas nicinājums. Tā smaidītu dons Karleone, kad liekas, ka viņš ir vienojies ar visu klanu pārstāvjiem, lai visi būtu laimīgi. Patiesībā dons gatavo asiņainu izrēķināšanos. Acumirklī es saprotu, ka ir jābēg šajā pašā brīdī.

...un atmostos. Ak, Dievs! Cik stulbi ir redzēt sapni pa darbu!