Kā tu tērē Mūžību?

Kad Fils pateica, ka iemest dūzi cepurē nav nemaz tik grūti – pietiekot ar trīs mēnešiem treniņu, meitene nenoturējās un iesaucās: “На что ты тратишь Вечность!” (filmu es pirmo reizi skatījos krievu valodā, un tieši tā es šo teicienu atceros). Viņa, protams, nevarēja iedomāties, ka Fils ir iestrēdzis laikā, un viņa dzīvē mūžībai nav ne mazākās vērtības. Viņam pat likās, ka tas ir briesmīgākais, kas var ar cilvēku notikt. Tomēr šī replika nepalika nesadzirdēta no Fila puses, un vēlāk palīdzēja viņam izkļūt no laika cilpas – tā motivēja viņu uz cēliem darbiem.

Spārnotais teiciens no šīs jaukās un līdz nāvei apnikušās filmas man dziļi iesēdās prātā, jo es – pretēji katrai loģikai – piemēroju to uz sevi. Lai arī es nepārdzīvoju nebeidzamu déjà vu, kā tas bija ar Filu, tomēr sāku aizdomāties, ko es daru ar Mūžību, t.i., ar to, kas ir mana dzīve.

Nu, nekas dižens tas nava. Es pēc dabas esmu epikūrietis – man dikti patīk baudīt dzīvi, un – atkal pretēji loģikai – man šajā virzienā veicas praktiski visās lietās un vietās. Bet tad kaut kādā psiholoģiskā momentā es iedomājos – kāda tam ir jēga? Kas es esmu? Kāpēc es tāds esu dzīvojis? Un tā tālāk. Īsāk sakot, man uznāk parastais “tad, kad apnīk dzīvot”.

Šodien, liekas, esmu noslēdzis daudzmiljonu (2.5, lai būtu precīzs) kontraktu, kam vajadzētu nodrošināt manam kantorim izdzīvošanu nākamos 5 gadus, bet man – gadu vai divus bezrūpīgu veģetāciju manā supersmalkajā kantorī, kas man ir apriebies kā rūgta nāve. Kad nu šitais ir paveikts, sāku prātot, vai tas ir labi vai slikti? Ne jau par saviem darba kolēģiem es te aizdomājos – viņiem, protams, šis kontrakts ir vajadzīgs. Es vairāk par sevi. Vai nebūtu pareizāk visu lauzt un mainīt savu dzīvi pašos pamatos? Stulba doma! Kurš tad pats no sevis tā no visa atteiksies, lai pievērstos tam, kas, iespējams, nemaz nav tavs īstais aicinājums. Varbūt man vispār nav nekāda aicinājuma. Jo es mazāk rakstu, jo mazāk sevī izjūtu nepieciešamību to darīt. Tas ir tāpat kā ar lasīšanu. Arī ar mūziku ir līdzīgi – jo vairāk es izbaudu labi pazīstamās lietas, jo mazāk izjūtu vilinājumu turpināt savus meklējumus. Ko tad es ceru atrast, kas būtu tik vērtīgs? Noteikti labākais ir jau aiz muguras. Kāpēc tad virzīties uz priekšu?

Īsāk sakot – man apnicis! Es gan neteikšu, ka labāk justos nomiris. Droši vien labāk es justos apceļojot pasauli. Diemžēl tam man nav līdzekļu pietiekošā skaitā. Atliek vien pacietīgi gaidīt pārmaiņas. Kaut ātrāk tās notiktu! Kaut izrādītos tā, ka no manis ir kāda jēga - es nebūtu pilnīgs nulle, kā es patlaban jūtos. Eh, kā gribētos sākt dzīvot pa īstam!