All that Jazz

Ir brīži, kad cilvēkam dzīvē iestājas identitātes krīze. Es, protams, atbilstoši savam vecumam, esmu rokenrola cilvēks, kas reizēm gaužas, cik grūta ir dzīve disko pasaulē. Lai gan patiesībā jau sen kā ar mani ir noticis tas, ko krievi sauc par “сдвиг по фазе” – esmu bezcerīgi nogājis no ceļa un tā vietā, lai klausītos kaut vai to pašu CCR, es baudu džezu. Tas, protams, nenozīmē, ka roks man ir miris – es vienkārši nespēju pārāk ilgi ganīties vienās mūzikas dimensijās – man visu laiku gribas iepazīt ko jaunu.

Tā es blandos kā Dieva nepieņemts. “Augsto džezu”, kas manīs acīs ir, piemēram, Love Supreme es nesaprotu – es klausos vienkāršāku mūziku, pieņemot, ka tā īstā saprašana mani vēl sasniegs, un tad es spēšu baudīt arī Koltreinu. Pagaidām iztieku ar to, kas ir – sākot ar 20to regtaimiem un beidzot ar mūsdienīgu džezu, ja vien tas man liekas gana melodisks.

Galu galā man ir izkristalizējies ducis albumu, ko klausos vislabprātāk. Ja kāds te atrod arī sev ko noderīgu – būšu priecīgs.

Bill Evans. Empathy. 1962. Lieliskas klavieres. Kā pastaiga.

Bill Charlap. Plays George Gershwin. 2005. Cita paaudze, bet tās pašas klavierspēles tradīcijas. Tāpat pasakains saksofons, vispār pasakains viss.

Bud Shank & Bill Perkins 1958. Labs, lai arī esmu drusku par slinku tik mundrai mūzikai. Netrūkst jau arī sapņaināku vietu. Izcils gads :-)

Charlie Rouse & Paul Quinichette. The Chase Is On. 1957. Vienā gabalā sajūtas kā vērojot ezera viļņošanos atspīdumu saulē; citā kā agri no rīta dodoties ceļā, kad prieks par ceļojuma sākumu burtiski pats nes tevi uz priekšu; citur atkal šķelmīgs – īsāk sakot, džezs visiem noskaņojumiem.

Chet Baker and Paul Bley. Diane. 1985. Gandrīz letarģisks - gluži kā radīts tādam sliņķim kā es. Dievīga trompete!

Dexter Gordon. Round Midnight. 1984. Saksofons – mierīgs un nepretenciozs izpildījums.

Gene Ammons. Angel Eyes. 1965. Atkal dievīgs saksofons.

Gerry Mulligan & Astor Piazzolla. Summit. 1974. Omulīgs, ar saksofonu un akordeonu (možka ermoņikas?). Vnk. kaifs cilvēkam, kas neko daudz no dzīves neprasa. Varbūt tikai mazliet par gludu.

Kenny Wheeler. Angel Song. 1997. Brīnišķīga trompete un bass.

Miles Davis. Bitches Brew. 1970. Lielisks savā spokainībā. Pikaso mūzikā?

Milt Jackson & Wes Montgomery. Bags Meets Wes! 1961. Vienkārši baudīgs. Ksilofons, ģitāra, bass. Skan atbrīvoti, nekas nav samudrīts.

Modern Jazz Quartet. Django. 1956. Arī ar Milta dalību. Vienkārši eleganti.

Paul Desmond. Feeling Blue. 1964.Melodisks – vienkārši bauda klausīties. Saksofons.