Creep

Priekšvēlēšanu laikā mani parasti pārņem depresija. Un nav jau arī nekāds brīnums, jo troļļi tad burtiski plosās pa virtuālo telpu. Tomēr ne jau viņi mani nomāc. Nereti gadās novērot, cik savādāk pilnīgi normāliem cilvēkiem var būt galīgi kroplīgi politiski uzskati. Tie ir tik ļoti atšķirīgi no maniem, ka beigās man gribas sākt gaudot kā kādā dziesmā – “esmu kroplis, esmu dīvainis... ko gan ellē es vēl te daru?” Vai tiešām es nepiederu šai zemei – Latvijai?

Kad es ar šīm jušanām par priekšvēlēšanu depresiju padalījos ģīmjgrāmatā, kāds man ieknāba – tas viss ir štrunts – tūlīt sekos pēcvēlēšanu paģiras. Es sabijos vēl vairāk, un sāku veidot sev “tīru” virtuālo telpu – pārstāju sekot to draugu poustiem, kas aģitē par partijām, liek politiskus komentārus vai tamlīdzīgi izpildās.

Tā pienāca vēlēšanas. Man šī diena vienmēr ir patikusi. Mēs pieceļamies laicīgi, iekožam brokastu un dodamies “vēlēt augstāko nākotni”. Edgaram Liepiņam bija tāda dziesma “Kad vēlēšu Augstāko Padomi, tad tuvāk jau skatīšu nākotni.”, un tā es to esmu pārfrāzējis savā prātiņā.

Saule spīd, un putni ķērc – mēs visa famīlija virzāmies uz Vēlēšanu iecirkni. Pie ieejas ir piesiets suns, saimnieki ir iekšā, un dzīvnieks par šo skaļi protestē gaudojot. Liekas, ka viņš grib izkliegt – “redziet, balss man ir, bet politiskajā procesā piedalīties neļauj!”

Saņemu biļetenus, savu izvēli esmu jau izdarījis, atliek vien ievilkt krustiņu vienīgajam deputāta kandidātam, kuru pazīstu personīgi, un lieta ir darīta. Forši! Esmu izmantojis savas tiesības, un varbūt tādēļ mūsu visu dzīve uzlabosies. Kāpēc gan ne?

Šīs ir pašvaldību vēlēšanas, un cīņa notiek par Rīgas mēra krēslu. Latvieši ir sadalījušies 5-6 politiskās partijās, bet viņu mērķis ir viens – gāzt Ušameru, t.i., pie varas esošos saskaņiešus. Man par to ir dalītas jūtas. Lai arī krievu balsošana tikai un vienīgi pēc nacionālā principa ir kaitinoša, “mūsu Ņila” un viņa partijas draudzības ar Krievijas varas partiju aizdomīga, publiskais transports dārgs, un nekustāmā īpašuma nodoklis teju nesamaksājams, es tomēr neesu liels Ušakova gāšanas fans. Iemesls tam ir vienkāršs – neredzu, ka latvieši grasītos ko jēdzīgu piedāvāt vietā. Jaunie konservatīvie sola cīnīties pret korupciju, kas ir apsveicami, bet man nav pārliecības, ka to var veikt pašvaldības līmenī; nacionāļi lamā krievus, bet viņu vadone ēterā gandrīz vai bučojas ar Ņilu; zaļzemnieki atsakās vienoties ar citiem valdību veidojošajiem, jo cer izrakt kapu Vienotībai; pēdējie savukārt ir iekšējas krīzes nomākti un būs priecīgi, ja pārvarēs 5% barjeru; skaistākais politiķis Rīgā – Bondars airējas pie varas, bet viņam svārku stērbelē ieķērušies Kaimiņa populisti. Īsāk sakot, šļura. Ja tādi tiks pie varas, noteikti savā starpā sariesies, un beigās dabūsim atpakaļ Ušameru – tikai ka visi būs sašmucējušies pirms nākamās Saeimas vēlēšanām.

Tāpēc es pārāk nepārdzīvoju, ka pie varas paliek esošie. Protams, mani kaitina Ušakova ciniskais aprēķins “uzvara = visi krievi + pensionāri”, bet gods kam gods – tā ir viņa ideja, un realizē viņš to meistarīgi.

Vairāk par varas maiņu Rīgā, es vēlētos izmaiņas politiskā domāšanā. Man ir apnicis uzstādījums “krievi pret latviešiem” vai otrādi. Par īstām un pozitīvām pārmaiņām es uzskatītu vēlētāju dalīšanos uzskatu grupās nevis pēc nacionālā principa. Liberāļi pret konservatīvajiem, sociāldemokrāti pret tautsaimniekiem, utt. Gan jau varas groži tad atrastos Latvijas sabiedrības interesēs. Es apzinos, cik tas ir grūti, panākt šādu situāciju. Vistuvāk tai savulaik bija Zatlers, kad vēlējās iesaistīt Saskaņu valdībā. Tā bija lielākā kļūda Latvijas politikā, ka šī iespēja netika izmantota. Sekoja idiotiskais referendums par valsts valodas un citi stulbumi. Krievu kopiena tagad ir iegrūsta Kremļa apkampienos, un pagaidām es nesaskatu iespējas panākt situācijas uzlabojumu.