36

Ar ko atšķiras zinātkāre no ziņkārības? Vai tas, ka savam iepriekšējam auto četru gadu laikā es tā arī nenoskaidroju, kā pārslēgt pulksteni no vasaras laika uz ziemas, būtu uzskatāms par slinkumu vai stulbumu? Nē, tā nedrīkst palaisties – domāju es, un pēc laimīgas trīs mēnešu braukāšanas jaunajā dampī nolemju iepazīties mazākais ar to, kā strādā kruīza kontrole. Mani kaitina tas, ka, nospiežot plus vai mīnus pogu, ātrums mainās par veseliem 10 km/h, kamēr man gribētos, lai tas mainītos tikai par vienu. Beigās pēc ilgākas čakarēšanās atklāju, ka mainīt mazos intervālos var nospiežot un noturot pogu. Nu, tagad es sajūtos stipri gudrāks cilvēks nekā vakar.

Tā kā man nekur nav jāsteidzas, mēģinu braukt, izmantojot to pašu 10 km/h pārslēgšanos. Vispār jau sūnaini. Vienkārt, ja, piemēram, no 90 pāreju uz 70, tas aizņem tik daudz laika, ka kāds centīgs ments mani jau sen būtu nojūdzis par ātruma pārsniegšanu. Vēl nepatīk tas, ka pārslēdzējs grib strādāt pa apaļiem desmitiem – 70, 80, 90, nevis 78, 88, 98. Samierinos ar to, un drūmā apņēmībā braucu uz 90 km/h. Sirdī gandrīz sāku jau priecāties, ka ievēroju CSN. Ap mani, zināms, katru otro minūti sāk veidoties avārijas situācijas, jo, ieraugot, ka kāds brauc pēc noteikumiem, pārējos šoferīšus pārņem taisni maniakāla vēlme apdzīt. Laiks ir aplam sūnains – sniegs sitas sejā, un redzēt nevar “ne locekļa”, tāpēc katrs neapdomīgs manevrs draud ar “vēziskām” sekām. Beigās es apžēlojos par līdzbraucējiem, un izslēdzu kruīza kontroli.

Tagad man sagribas pārbaudīt, kā skrējienā jūtas 2litrīgais dīzelis, un gandrīz novedu “līdz rociņai” kādu bentliju, kas mani apdzina, kad braucu vēl godīgi uz 90. Panāku viņu un turos astē, it kā taisītos pastrādāt līdzīgus varas darbus kā Lietuvā pret to nabaga meiteni. Bentlija vadītājs vēlas izbēgt šāda likteņa un ātri uzņem 150, bet, kad redz, ka es sekoju, nolemj padoties liktenim un braukt uz tiem pašiem 110, kā bija darījis to iepriekš. Es to saucu par braukšanu ar sponsoru – ja gadīsies menti, tie nojūgs priekšā braucošo.

Tā mēs ar Ingrīdu nonākam pilsētā, kurā piedzimst vējš – Liepājā. Mums ir noklauvējusi kārtējā kāzu jubileja – 36, un mēs vēlamies šo lietu mazliet pasvinēt. Tādās reizēs mums patīk kaut nedaudz paceļot, lai padzīvotu ārpus ikdienas rutīnas. Apmetamies jaukā viesnīcā pie kanāla, un atklājam, ka visi mūsu intereses punkti arī atrodas teju līdzās – teātris, uz kuru mums ir nopirktas biļetes, un krodziņš ar dīvainu nosaukumu “MO”, kuru man ieteica Uģis, kurš pats pēc dabas (un laikam arī saknēm) ir liepājnieks.

Pa dienu vēl pavazājamies apkārt, meklējot otru Uģa ieteikto vietu – “Antikvariāts”, bet tas pa dienu nestrādā, un mums nākas samierināties ar pulka vienkāršāku veidu, kā apmierināt savu izsalkumu kādā ēdnīcā ar skanīgu nosaukumu – “Panna”.

Apskatījuši Lielo Dzintaru, cik nu tas ir ļauts, atgriežamies savā viesnīcā, lai mazliet uzdzīvotu, jo vazāties apkārt nav forši nejaukā laika dēļ. Izdzeram pudeli vīna, un visādi izpriecājamies, bet pēcpusdienā dodamies uz teātri. Jāatzīstas ka ne bez bažām, jo ir paredzēta bezvārdu izrāde, un mums nav pārliecības, ka tas būs kaut kas foršs. Cita starpā, mēs abi pirmo reizi esam Liepājas teātrī – mums vispār reti kad ir sanācis būt šajā pilsētā.

Pate teātra māja man dikti patīk – vienkārši un bez “vijeboniem” – kā saka latvieši. Tad sākas izrāda – Gogoļa “Precības”. Es lugu esmu redzējis labu laiku atpakaļ, un knapi atceros tās saturu, kā zināšana vispār parasti noder bezvārdu izrādē.

Jāatzīstas, ka izrāde sagādā man milzīgu baudu. Tā ir asprātīga, un aktieri burtiski sprēgā savās lomās. Nez kāpēc uz skatuves redzētais, liek man atcerēties visu, ko es zinu no krievu klasikas – sākot ar “Oblomovu” (jau pirmajā ainā) un beidzot ar “Revidentu” un tamlīdzīgām nelietībām. Tas, saprotams, man ir dziļi subjektīvi, šaubos, vai tas ir autoru mērķis. Īsāk sakot – man patika.

Vēlāk dodamies uz “MO” to visu nosvinēt. Jā, tā ir lieliska vieta, jo salīdzinājumā ar Rīgu cenas ir humānas, bet kvalitāte “aš zaškāļivajet” – viss te ir foršs – sākot ar lina galdautiem un beidzot ar ēdieniem un vīnu. Turklāt nav iemanījušies prasīt baltu naudu par tādu vienkāršu lietu kā ūdens, piemēram. Ēdieni ļoti garšīgi – mīdijas uzkodās, cepts sams pamatēdienā un brīnišķīgu pistāciju kūku, lai noslēgtu vakaru. Visam tam pa virsu pudele laba baltvīna (Pinot Grigio) par saprotamu cenu.

Tomēr ne jau tikai ēdiens un vīns ir tas, kas man patika šajā restorānā. Tajā ir jūtams tāds īpašs dzīvesprieks. Viesmīļi (un -es) ir laipni, saprotoši un vienlaikus patīkami neuzbāzīgi. Interjers foršs un mūzika patīkama. Brīnišķīgs vakars!