Brīvdienas

 Visu nedēļu es ar nepacietību gaidu pienākam nogali – tad gan es atpūtīšos, varbūt pat paveikšu ko foršu, īsāk sakot, esmu sacerējies. Brīvdienas rītu es iedomājos tā – paņemšu kādu krutu vinila plati un noklausīšos to šajā old school manierē. Varbūt uzlikšu tā ar skaņu, jo, lai gan mana mūzikas kaste ir salīdzinoši jaudīga, skaļāk par 5-10% jaudas darbdienās nedrīkstu lietot – ir jāciena līdzcilvēki. Turklāt man ir slinkums nēsāties un mainīt plates – tāpēc ikdienā parasti klausos failus. Mana ikdiena ir austiņas un Zaļais Punkts (Spotify) naktīs.

Protams, kad brīvdienas ir pienākušas, mani sagaida vilšanās. Es gan uzlieku plati, un, paņēmis kompi klēpī, lūkoju ko rakstīt, bet tad man tiek aizrādīts, ka šodien visi grib pagulēt ilgāk – lai es pagriežu klusāk. Aizveru visas durvis, pagriežu klusāk, un mēģinu atjaunot noskaņojumu. Tas nenākas viegli, jo izrādās, ka es neesmu vienīgais, kas gaida nogali un ir kaldinājuši plānus šim mirklim. Tiek izvilkts putekļsūcējs – mums ir tāds varen jaudīgs un skaļš, un palaists dziesmā. Nu es vairs ne tikai nespēju saklausīt mūziku, es vairs nedzirdu pats savas domas. Metu visi pie malas, un sāku šļūkāt pa sociālajiem tīkliem – šodien nav mana diena.