Parīze

Es zinu, ka daudzi par mani smiesies, bet es nekad neesmu bijis Parīzē. Trakākais ir tas, ka visticamāk nekad arī tur nebūšu. Protams, es varētu iekāpt ļoķenē un pēc stundas vai pāris jau būt tur. Izmalties cauri bezgalīgajiem lidostas gaiteņiem, par bargu naudu paņemt taksi un nobraukt līdz pilsētas centram, kur pievienotos cilvēku baram, kas blandās pa pilsētu, bet ne sūda no tās nesaprot. Viņi ir tūristi. Valodu neprot, bukleti-šmukleti veido viņu zināšanas un priekšstatus. Šodien šeit, rīt citur.

Bet vai Parīze vispār eksistē? Balzaka laiki ar visiem Lisjēniem, Eiženiem un Gorio, protams, jau sen aiz muguras. Mūžīgie svētki, ko svinēja Skots Ficdžeralds, Zelda un Hemingvejs – tāpat. Pa ielām, kūpinādams pīpi, nestaigā Megrē. Vai bulvāru kafenēs vēl skan franču romantiskās dziesmiņas? 

Uz šādām glupām pārdomām mani noskaņo franču gabalu izlasīte, kuru klausos, īsinot nakti. Jā, bezmiegs ir gaužām nepatīkams dvēseles stāvoklis. Domas kā apmaldījušās klīst visnesaprotamākajos virzienos – te tas, te šis. Labi, ka ir mūzika, kas novirza no ikdienas lietām, jo nekas nevar būt stulbāks kā visu nakti sapņot, ka risini kaut kādas ar darbu saistītas problēmas un beigās pamosties vairāk noguris kā gulēt ejot.

Tā mani prātojumi neviļus aizklīst Parīzes virzienā, un es sāku prātot, cik žēl, ka es nekad neesmu tur bijis. No otras puses māc bažas – ja es turp došos, vai mani nesagaida vilšanās? Parīze ir redzēta neskaitāmās filmās, par to ir daudz lasīts, un, gribi negribi, ir izveidojies kaut kāds priekšstats. Iedomājos to kā ļoti romantisku vietu, kāda tā attēlota dažādu mākslinieku darbos. Vienlaikus aptveru, ka savu iedomu Parīzi man nesasniegt, jo tāda neeksistē. Ja tāda būtu, es varētu iztrakoties 1920-30 bohēmā, izbaudīt romantisku akordeonu mūziku ielas kafenē kaut kur Latīņu kvartālā, pavērot, cik eleganti šīs pasaules bagātos aplaupa Fantomass, ka pat komisārs Živs tur neko nevar palīdzēt. Bet varbūt es vienkārši klaiņotu pa maziem restorāniņiem, pārmaiņus dzerot kalvadosu, sarkanvīnu vai alu – atkarībā no “lietas apstākļiem”, kā to dara Megrē. Te uzpeld vēl viena lieta, kas ir nepārvarams šķērslis – es “ne locekļa” neprotu franciski. Kā tad es sapratīšu, kad restorāna šefs teiks, ka “šovakar mums ir pīle” vai arī kas cits, kas ir pagatavots. Jā, un vēl vajadzīgs laiks. Mazākais gads – lai kaut kā “iebrauktu” parīziešu dzīvē.

Citādāk tas viss notiks kā parasti. Aizbraukšu. Nošausmināšos par mašīnu tūkstošiem un netīrību. Vēl cīnīšos ar savu fobiju – man ir bail no lielām pilsētām. Ja pusstundas laikā nav iespējams no pilsētas izkļūt, tā atstāj uz mani nomācošu iespaidu.

Tomēr savā neprātā jau esmu ievietojis pirmās divi rindkopas no maniem prātojumiem ģīmjgrāmatā – kā papildinājumu vienai komiskai franču dziesmiņai. Kāds manu nostalģiju pēc “tās Parīzes” izsmej – uztver to kā alkas pēc zirgu mēsliem un tos pavadošām mušām. Dīvaina liekas Klāsa reakcija – galīga neizpratne. It kā viss būtu tik vienkārši – aizbrauc, apskaties un viss notiek. Kādā populārā dziesmiņā ir vārdi “You can check-out any time you like, but you can never leave”. Cilvēks ir dīvains kukainis - gaidas, sajūtas, jā, pat cerības spēj sarežģīt pat it kā elementāras lietas. Dažkārt nekas nav, kā izskatās - nav iespējams tā vienkārši nomaksāt rēķinu un dodies, kur acis rāda.

Vairāk par negatīvajām reakcijām mani uztrauc pāris “like” un pat viens “share”. Nekas gudrs te nav pateikts. Tik vien kā parastā mocīšanās ar mūžīgām šaubām un alkām pēc neiespējamā. Dzēšu to visu “naher”, cik ātri vien spēju.