Mēs Par!

Tik tālu es esmu nonācis – prātoju es – apsveru stāšanos politiskā partijā. Stulbi, vai ne? Līdz šim es esmu dzīvojis ar principu – atbalstīt var pasākumus, ko rīko politiķi, bet ne pašus politiķus. Kā es atbalstu? – neko diži – ierodos mītiņos un ziedoju naudu to rīkošanai. Pārāk bieži gan tā nenotiek, jo politiķi reti kad lūdz ziedot, lai varētu sarīkot vienu vai otru sabiedrisku pasākumu. Varbūt KNĀBIS neatļauj? Loceklis viņu zina.

Tomēr šādu uzvedību var arī uzskatīt par izvairīšanos no atbildības, un, ja reiz ir kaut kas par ko es tiešām kaunos, tad šī ir tā lieta. Bet vai tāpēc tūlīt būtu jāstājas partijā? Acīmredzot, “tas atkarājas”, kā mēdz teikt. Ideāli būtu, ja Latvijā nodibinātos jauna liberāla partija, kuras pirmajās rindās būtu jaunie – tādi 30-40 gadus veci, izglītoti un enerģiski cilvēki. Vecie, tādi kā es vai kas jau paspējuši izmētāties pa politikas lauku, varētu pasēdēt aizmugurējās rindās – maksāt biedru naudas un neliegt padomu.

Protams, vēl ir ļoti svarīgi uz kādām vērtībām partija tiek dibināta. Man pašam par to ir tikai tāda miglaina apjausma. Gribētos, lai primārā un augstākā vērtība būtu indivīda brīvība, vienādas iespējas visiem un nekādas diskriminācijas pēc tautības, rases, dzimuma, seksuālās orientācijas, utt. Svarīgi ir jautājumi attiecībā uz krievu kopienu, imigrāciju un bēgļiem, kā arī ekonomika – kā samazināt plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem. Īsāk sakot, vecās, parastās lietas.

Nomokoties ar šādām pārdomām, veru Blaumaņa ielas 34. nama durvis, un uzkāpju 3. stāvā. Pirmais iespaids ir labs, jo durvis ir plaši vaļā – izskatās, ka kustība “Mēs Par” ir atvērta visiem. Dodos iekšā, un man pretī iznāk neliela auguma vīrietis ar brillēm uz deguna. Tas ir Loskutovs, sniedzot roku, beidzot atpazīstu viņu; man ir problēmas atpazīt sejas. Deputāts sasveicinās profesionāli sirsnīgi, nosēdina mani, un uzreiz sāk stāstīt visādus niekus par “Mēs Par” dibināšanas procesu. Acīmredzot viņš ir drusku apjucis, jo gudrāk būtu ļaut runāt ienācējiem (tie piebiedrojas, vairs neesam vieni). Vienkārt, varētu uzzināt kaut ko par viņiem, otrkārt, pašam nebūtu tā jātērē enerģija visu laiku tērgājot. Bet varbūt viņu nemaz neinteresē, ko domā “jauniņie”? Cita starpā, visi pienācēji ir tā ap 30 vai pat jaunāki – interesants kontingents.

Tad ierodas Viņķelis (vīrieškārtas), Viņķele (sievieškārtas), vēl pāris dāmas, kas arī pieder pie kustības iniciatoriem, bet kā pēdējais ierodas Robert Ķīlis. Viņķelis atstāj vislabāko iespaidu, kāds vien iedomājams. Runā sakarīgi, izskatās gudrs, tiešs un atklāts. Loskutovs toties pilnīgi ieiet sevī – paņem papīra lapu un sāk uz tās švīkāt sev vien zināmu mežģīņu rakstus. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka divi stundu laikā zīmējums izskatās tik īpatnējs, ka knapi novaldījos nepalūdzot to sev par piemiņu. Vispār Loskutova uzvedība man atgādina manu tikšanos ar Eiropas, Āzijas un Āfrikas šefu pirms pāris gadiem. Es, protams, ar viņu sastrīdējos, un tad mans priekšnieks teica, norādot uz Igaunijas pārstāvi: “Ты что, псих? Посмотри на Маргуса. Ни слова не сказал, а как хорошо выглядел!” Toreiz tikai brīnums (vai arī Latvijas rezultāti) mani paglāba no atlaišanas. Jā, bet Loskutovs klusēja visu sapulci, un izskatījās ļoti cienījami.

Vārds tiek dots Ķīlim, kurš sāk gari un plaši stāstīt par dažādām liberāļu pasugām, viņu ekonomiskajiem uzstādījumiem un tamlīdzīgas lietas. Runā viņš garlaikoti, dažreiz gan iepin pa sājam jokam, par ko klātesošie ir sajūsmā. Man tas atgādina veco, labo “Big Ball Moving”, kad lieli čiekuri satiekas, nezina, ko teikt, un tāpēc runā pareizas, apaļas frāzes. Loskutovs zīmē savas mežģīnes, citi līdzīgi niekojas, un es izvelku savu planšeti, un sāku likt solitaire. Mani notiekošais kaitina, jo nebiju domājis, ka šādi būs jātērē laiks. Beigās neizturu, pārtraucu Ķīli pusvārdā, un prasu, vai tiešām mums nekā gudrāka nav ko šeit apspriest? Ir svarīgākas lietas par liberāļu ekonomiskajiem uzstādījumiem, skaidri zinot, ka ne jau ekonomikas jautājumi būs tie, kāpēc cilvēki balsos vai nebalsos “Mēs Par”. Ir svarīgi saprast ar ko mēs atšķirsimies no, piemēram, Vienotības, kas ir otra liberālā partija Latvijā. Vairums “vecbiedru” sagaida manu iejaukšanos “uz nažiem”. Paziņo, ka Vienotība nekādā gadījumā nav liberāļi, kas man to sastāstījis? Pateicu, ka Ījabs, jo nesen biju lasījis kādu viņa rakstu “Satori”. “Nu, Ījabs ir nopirkts. Raksta, ko pasūta” – atbild Ķīlis. Es sajūtu, ka gaisotne ir pilnīgi izmainījusies. Tagad tas jau ir Delfu komentāru līmenis. Viņķele (sievieškārtas) uzreiz uzaicina man šīs telpas atstāt, ja man kaut kas nepatīkot. Man uz mēles ir atbilde, ka tikpat labi Vienotības vecbiedri var aiziet, jo neuzskatu, ka viņiem piederētu patiesības monopols un kādas ārkārtas tiesības “Mēs Par” kustībā. Tomēr savaldos, bet tad Viņķelis (vīrieškārtas) salīdzinoši profesionāli izlādē nokaitēto atmosfēru, un ievada apspriedi mierīgākās sliedēs.

Vienīgi Ķīlis piepūšas, sakrusto rokas uz krūtīm (klasiskajā aizsardzības stājā), un tikai strupi atbild uz jautājumiem. Drīz viņš dodas prom. Jūtu, ka arī es labprāt dotos, bet nolemju – nosēdēšu līdz beigām, ja jau tik daudz laika izšķiests. Otrreiz šādā pasākumā taču nekad nepiedalīšos. Tiek risināts salīdzinoši interesants jautājums par cilvēkiem, kas dzīvo uz nabadzības robežas. Dažkārt, iesaistoties darbā, indivīda reālie ienākumi nepieaug, bet pat samazinās, ja salīdzina ar dzīvi uz pabalstiem, jo rodas citi izdevumi. Piemēram, ir jāmaksā par transportu. Tad tiek pārrunāta ideja par to, ka studenti, piemēram, varētu veikt “labus darbus”, par ko nemaksātu, bet par tiem tiktu izsniegti virtuāli punkti – pretēji kā CSDD par CSN pārkāpšanu. Man tā ideja iepatīkas. Es iedomājos, ka paralēli naudai cilvēkiem ir arī “labo darbu punkti”. Varbūt tos varētu pirkt un pārdot, līdzīgi kā izmešu kvotas kādreiz? Iedomājos pat uzrakstīt stāstiņu, par labo darbu punktiem, to maiņu tirgošanu un tamlīdzīgi. Stāstam gan nav laimīgu beigu, jo finālā izrādās, ka vislabākais cilvēks ir Lemberga tipa darbonis, kurš pratis veikli mainīt un pirkt/pārdot punktus.

Braucu mājup un klausos Grebenščikovu. Tas dzied “Я не хочу ходить строем, хочу ходить один”. Nē, partijas, laikam, tomēr nav priekš manis.