Bitter sweet

 NBA streikam varbūt ir lielāka jēga, nekā pirmajā brīdī tas varētu šķist, - es nodomāju, paskatoties pulkstenī. Jau pieci, un tas nav ne trīs vai četri, vai, pasarg dies, divi. Piecos pamosties ir pavisam normāli, un nav pat lielas vajadzības mēģināt vēlreiz iemigt – tikpat drīz būs jāsvempjas augšā. Aiz loga gan vēl ir tumšs kā katla dibins – jā, šie tev nav vasarsvētki.

Iekārtojos spilvenos ērtāk un ielūkojos “internātā”. Ienīstu sevi par šo atkarību, bet jebkuri mēģinājumi cīnīties ar to ir noveduši tikai vēl dziļāk šajā postā. Labāk mācīties ar to sadzīvot. Manai acij uzkrīt raksts par “izdegšanu” vai ko tamlīdzīgu. Zinu, ka man nekas tamlīdzīgs nedraud, bet tomēr ieskatos. Ātri ar acīm pārskrienu pāri rakstam un konstatēju, ka šis kārtējais “ūdens ceļgalā” gadījums (kurš ir lasījis “3 vīri laivā” zinās, par ko stāsts). Man, protams, ir gandrīz visi izdegšanas simptomi. Sākot ar sasprēgājušām lūpām un beidzot ar spēju iemigt jebkurā diennakts brīdī. Par bezmiegu naktīs nemaz nerunājot. Pavīpsnāju par šo fenomenu, paskatos vēl šo un to, un tad ievēroju, ka laiks jau atkal ir palidojis – ir jau kāda minūte pāri sešiem, un es varu posties uz izeju.

Suns, saprotams, ir sajūsmā, ieraudzījis mani, parādoties durvīs uz divām kājām. Sasveicinos ar dzīvnieku un dodos uz vannas istabu ģērbties. Pa ceļam paskatos telefonā, cik ārā ir to grādu, grādu. Desmit. Tas ir tieši uz robežas, kad vēl it kā var doties laukā T-kreklā. Moška tomēr uzvilkt jaku? Vakar, dzerot vīnu uz terases, es salu pat pie visiem 18. Eh, vasara taču! Cilvēkam vajag rūdīties – kā teica Apinis, pirms iestājās ZZS. Nolemju doties ārā vasaras formā.

Manas glaunās naikenes ir pagalam. Vēl pavisam nesen tās bija manas visu laiku smalkākās sporta kurpes, bet tagad papēdī ir izdilis caurums. Pēdējos gados esmu vilcis tās visos iespējamos gadījumos – gan ejot vai riteņojot uz darbu, gan dodoties garākos pārgājienos. Visām lietām ir savs mūžs. Tāpat kā šai vasarai – pēkšņi man iešaujas prātā. Jā, šī ir bijusi brīnišķīga vasara ar neskaitāmiem braucieniem, makšķerēšanu, ar visu ko. Un tagad tai ir pienākušas beigas. Tikai vasaru tu tā vienkārši neielādēsi miskastē kā novalkātas kedas – tā domās dzīvos vēl ilgi. Jūtu, ka man mācās virsū sentiments.

Pa to laiku suns līksmi skraida starp kokiem, bet es naski soļoju pa taciņu uz priekšu. Esmu apņēmies šorīt nosoļot lielo apli, jo gribas izmērīt, cik liels tieši tas ir. Tagad, kad tuvojas rudens, diez vai es tik garu gabalu staigāšu. Rīti paliks arvien tumšāki, un man negribēsies ložņāt gar ezermalu krēslā.

Pēkšņi Nella strauji kā bulta metās uz priekšu – acīmredzot viņa ir ievērojusi kādu mežazvēru. Spalva sunim skaustā ir sacēlusies stāvus, auļo viņš neiedomājami ātri – tas ir neticami skaists skats. Mirkli to vērojis, es saucu, lai Nella atgriežas. Suns paklausa. Elba nekad tā nedarītu, bet pazustu uz minūtēm piecām, bet Nella, kas šķiet lielāka dauzoņa, tomēr ir paklausīgāka. Smagi elsodama viņa apsēžas man iepretī un gaida, kas tagad būs. Paklausība ir jāatalgo. Es paslavēju Nellu, un kabatā sameklēju suņu cepumu, bet tad saprotu, ka ko tik sausu dzīvnieks ēst negribēs, jo ir pagalam aizelsies. Tik tiešām – Nella izspļauj cepumu zemē, bet tad apķeras, ka to ir devis saimnieks, un tīri amerikāniskā pieklājībā to tūlīt pat paceļ no zemes un apēd.

Mēs dodamies tālāk. Rīts tomēr ir lielisks – saule ir uzlēkusi un apspīd ceļu pie krustojuma. Gaismas pleķi izskatās brīnišķīgi – žēl ka nav iespējams nofočēt. Tam būtu nepieciešama kamera; telefons te neder – tajā viss izskatās sīks.

Nonākam pie ezera. Nella metās ūdenī un kādu brīdi kāri dzer. Tad viņu piemeklē suņa trakums. Uz ko tādu ir spējīga tikai Jaunība – Nella auļo gar ūdeni plašiem lokiem, tad atkal ieskrien tajā, priecājoties par pašas saceltajām šļakatām, tad viņa atkal metas pie manis, bet pēdējā brīdī tomēr izmaina skrējiena trajektoriju un pa stāvo krastu uzdrāžas kāpā, sabaidot kādu jogas vingrotāju, kas ir sadomājis tieši tagad tur meditēt. Nella mirkli nopēta šo ērmu un atkal drāžas pa nogāzi lejup, lai nākamajā mirklī atkal mestos ūdenī.

Ja es tā varētu, - es nodomāju. Jā, arī manam mūžam rudens ir klāt, man nekad vairs nebūs sešpadsmit, pat sešdesmit vairs ne. Skumji. Šodien dodos uz klasesbiedru salidojumu – vēl viens bitter sweet pasākums.

Eh, ko tur skumt tik daudz! Paskatos telefonā – 7.9km. Tīri labi, ievērojot manus gadus.