1970

 

Šķiet tieši togad mūsu mājās parādījās maģis. Tas, protams, bija īsts breakthrough – gluži kā tiek pacelts aizskars saulainā vasaras rītā. Pirms tam mēs varējām tikai apjaust, kas kaut kur citā pasaulē – man tas likās miljoniem gaismas gadu tālu – eksistēja šāda dzīve. Brīva, mežonīga, varbūt dažkārt arī briesmīga, bet tāda tur bija. Rokenrols, sekss un narkotikas. Skolā kāds uz sola bija uzrakstījis “Long Live Life With Alchochol and Sex... and ALL, for example LSD”. Nezinu, kurš skolnieks dzīvoja tādu dzīvi, bet tā tur stāvēja rakstīts. Jādomā, ka “He wrote for you, drew for you too” – vārdi no “Lai vienmēr būtu Saule”, kuru mēs skolā dziedājām angliski.  

Pirms maģa parādīšanās “īsto” mūziku biju dzirdējis vienīgi pa radio. Atceros kā Lielvārdē, kur jaunieši vakaros sita voļļuku, kāds mūžīgi regulēja VEF 12. Par logu uz ārpasauli šo radio bija pagrūti nosaukt. Ja nu vienīgi par vēdlodziņu. Bet savu funkciju tas pildīja. Atceros kā vienu vasaru tajā gandrīz nemitīgi skanēja Hey Jude. Tik bieži, ka pat sākām no tā nogurt. Vēlāk bija periods, kad dominēja Down On the Corner.

Vispār tās bija salīdzinoši spokainas jušanas, kad mēs 10-11 gadus veci čupojāmies ar jauniešiem, kuriem jau bija tā ap 16. Viņi smēķēja, knakstījās ap meičam un tamlīdzīgi izklaidējās. Vasaras vakari šķita ilgstam bezgalīgi un voleja laukums pie Daugavas bija visu tikšanās vieta. Mēs vēl bijām bērni – viņi vēl nebija pieauguši. Tajā visā bija sava burvība.