Rasisms

Es ASV sabiju tikai pusgadu 90to sākumā. Arī štats, kurā dzīvoju, bija tāds nomaļš, varbūt pat provinciāls – Teksasa. Ostina gan nevienu brīdi nelikās provinciāla – universitātes dēļ. Tur mācījās jauniešiem no visas pasaules. Pirmos trīs mēnešus es dzīvoju tās campus teritorijā, un katru vakaru spēlēju basketbolu ar studentiem. Man likās nedaudz ērmīgi un pat smieklīgi, kad pirms katras spēles mēs formāli paspiedām viens otram rokas un stādījāmies priekšā – vārds, valsts, no kurienes esi. Padzirdējuši, ka esmu no Latvijas toreiz daudzi pabrīnījās – kas tā tāda.

Bet kādu vakaru laukumā bija sapulcējusies pavisam cita publika – tie bija melnādaini puiši. Šoreiz nekādas priekšā stādīšanās nebija, bet visviens – es iesaistījos spēlē. Man likās pat interesanti uzspēlēt ar nēģeriem (atvainojos, ka esmu vecmodīgs un neuzskatu šo par lamuvārdu). Ko lai saka? Vienkārt, viņi spēlēja krietni labāk par studentiem, ar kuriem man bija sanācis sacensties. Lai gan nekādi profesionāļi viņi, protams, nebija. Otrs, kas mani izbrīnīja, bija alkohola smaka – lai arī tā nebija dzērāju uzvedība, tomēr skaidrā prātā viņi nebija. Trešais, kas mani uz mirkli nošokēja visvairāk. Tas bija trash talk, ar ko agrāk laukumā nebija saskāries. Kad man bija rokā bumba, kāds no pretinieku komandas nokliedzās – put the fuck down! Vai kā tamlīdzīgi. Es uz mirkli sastingu, ar ko bija pietiekami, lai bumbu izsistu man no rokām. Vēlāk gan es laidu šādus saucienus pāri galvai, un tad tie mitējās.

Kā man gāja? Visumā labi. Cīņas karstumā vienam no labākajiem spēlētājiem es nejauši uzsitu pa rokām. Turklāt tik veiksmīgi, ka viņa pulkstenim sašķīda stikliņš. Uz mirkli es pārbijos, jo laikrāža īpašnieks bija gandrīz pats masīvākais tēvainis laukumā. Ja nu viņš sadomā mani iekaustīt? Tomēr viss beidzās laimīgi. Pat bez liekiem fuck, melnais iemeta pulksteni miskastē, un mēs spēlējām tālāk.

Arī darbā mums bija vairāki nēģeri. Pats galvenais no viņiem bija apsardzes šefs. Neviens no viņiem ne ar ko īpašu neizcēlās. Ja neskaita, ka apsardzes priekšniekam dikti garšoja saldumi. Kad kādam tika svinēta jubileja, viņš vienmēr centās iegūt lielāko tortes gabalu. Es uz viņu par to neļaunojos, jo amerikāņu tortes tikai ārēji bija pievilcīgas – tās bija šķebīgi saldas un taukainas. Jebkuru īstu gardēdi tas dzītu izmisumā.

Tomēr ne viss bija tik gludi. Netālu no lielceļa atradās atsevišķs ciematiņš, kuru iemītnieki pārtika no pabalstiem, un tur neviena baltā nemanīja. Lai arī pabalstus Teksasā izmaksāja talonu veidā, par kuriem lielveikalā varēja nopirkt visu, kas vien ienāk prātā, tikai alkohola un cigarešu pirkšanai tie nederēja. Visviens, braucot garām ciematam, varēju redzēt, kā uz soliņiem slaistās jauni un vairs ne tik jauni vīrieši, kas padod viens otram pudeli, ieslēptu papīra turzā. Vietējie mani brīdināja nekādā gadījumā nemēģināt tur iebraukt (es pārvietojos ar velosipēdu). Ciematā tirgojot un lietojot narkotikas, un atrasties tur esot bīstami. Vispār es arī nealku turp braukt, jo jau ceļmala gar ciematu bija tā piedrazota, ka man nebija ne mazākās vēlēšanās turp doties.

Nobeigumā nevaru nepadalīties ar vēl vienu novērojumu. Lai arī valsts iestādē, kurā es strādāju, šķiet pret jebkādu dalīšanu pēc rases iestājās ļoti stingri, tie paši cilvēki privātā kompānijā pie glāzes varēja stāstīt anekdotes par nēģeriem. Jocīgākais ir tas, ka dažas no tām min šķita jau agrāk dzirdētas. Patiesi – ja samaina vārdu “nēģeris” ar “čukča”, tās tikpat labi varētu būt stāstītas pie mums krievu laikos.

  

Kāds tam visam sakars ar rasismu? Da nekāds. Es dažkārt uzdodu sev jautājumu, vai esmu rasists tāpēc, ka melnādainus cilvēkus saucu par nēģeriem? Stīls noteikti teiktu, ka esmu gan. Uz to mana vienīgā atbilde ir, ka es bērnībā pārāk daudz esmu lasījis Žilu Vernu, un manī ir iesakņojis aizspriedums, ka vārds “nēģeris” ir zinātnisks termins. Tāpat kā “melnais” vai “melnādainais” ir nicinoša palama. Par melnajiem taču saukā nekvalificētus strādniekus, bet, piemēram, Baraks Obama tāds nebūt nav.

Mani nomāc kas cits. Dažādi cilvēki labprāt izplatās ar pastāstiem, kā pārprasta politkorektuma vārdā tiek paveiktas vislielākās nejēdzības. Tiek laboti klasiķu darbi, noņemtas filmas, pat rediģētas vārdnīcas, ko cenšas pievilkt līdzībās ar “1984”. Manuprāt, lielākā daļa no šiem stāstiem ir pārspīlējumi, dažkārt vienkārši ļaužu izdoma. Vienlaicīgi nākas dzirdēt ziņās reālus notikumus, kur tiek nopostīti pieminekļi vai piemiņas zīmes, atsaucoties uz to, ka šie cilvēki ir bijuši rasisti. Murgs kaut kāds. Un galvenais es neredzu izeju no šīs muļķības – gan no pūļa vēlmes sagraut, gan atsevišķu indivīdu vēlmes paspīdēt ar it kā joku nevietā. Agrāk es būtu teicis – cilvēkiem ir nepieciešama izglītība, tad viņi pārstās kāpt uz šiem grābekļiem. Tagad man vairs tā neliekas. Šķiet, vispārējs stulbums (kas visbiežāk balstās uz sazvērestības teorijām) būs tas, kas iznīcinās pasauli.