Atbilde Norai

Vispirms es gribētu pateikties Jums par grāmatu “Mātes piens”, ja vien mans viedoklis var interesēt. Patika. Sīkāk nokomentēt tagad nespēšu, jo izlasīju to aptuveni pirms gada.

Attiecībā uz Jūsu interviju ir viena lieta, par kuru es bieži domāju. Lieta tāda, ka cilvēki mūsdienās netic Saeimai, valdībai, tiesām, plašsaziņas līdzekļiem... Netic gandrīz nekam. Tomēr pilnīgi bez kādiem garīgiem orientieriem cilvēki iztikt nevar, un šādā situācijā viņi izvēlas personības, kam uzticas. Tas var būt Raimonds Pauls, Gundars Āboliņš, vēl kāds tautā pazīstams. Protams, arī Jūs. Viņu domas un rīcību cilvēki stāda sev par paraugu.

Un tagad uz mirkli iedomāsimies, ka es esmu ļauns uzņēmējs, kas savu mantu ir sarūpējis nevis riskējot, cīnoties un attīstot savu biznesu, bet gan izmantojot savu stāvokli valdībā vai pašvaldībā. Ar savu naudu es spēju ietekmēt Saeimas balsojumus, tiesas lēmumus; es varu daudz. Šķiet, labāk nemaz nevar būt. Tomēr manu laimi visu laiku aptumšo viens apstāklis – nākamajās vēlēšanās var ievēlēt kādus, kuriem nekas nav zināms par naudas plūsmām, ietekmēm, protekcijām. Un viņi var mēģināt izvest mani tīros ūdeņos, un tad es varu zaudēt visu.

Tātad tautas viedoklis man ir svarīgs. Bet kā to ietekmēt? Cilvēki taču nekam netic – ne valdībai, ne avīzēm, ne tam, ko saka pa TV. Kā man nopirkt tautas uzticību? Tālāk nestāstīšu; domāju, ka mājienu sapratāt. Ja tautā iemīļotie cilvēki ir kaut vai neitrāli pret tādiem, kas kļuvuši bagāti ar noziegumu palīdzību, tas jau ir milzu ieguvums. Politiķus, kas tādus aklus cildina, nopirkt ir daudz vieglāk.

Tā es arī nonācu pie pārdomām, kas nebija specifiski Jums adresētas, bet sakrita ar šo interviju; tā nu sagadījās.

Kas attiecas uz “mazo” Noru, kā dziedātāju sauc Klāss, tad šeit ir pavisam cits stāsts. Es nespēju iedomāties drūmāku laiku par šo, un šobrīd mana muzikālā izvēle ir Niks Keivs un līdzīgi. Pārslēgties nespēju, un tas jau arī mazajai Norai nemaz nav vajadzīgs. Ja viss ies labi, viņai izdosies, ko arī viņai novēlu.