Talantīgais misters Riplijs Dailes teātrī

Redzi, Silvij, situācijā, kad cilvēks grāmatu zina tikpat kā no galvas (es pieņemu, ka grāmatu, nevis filmu), nav iedomājams, ka uzvedums, lai kāds tas arī nebūtu, varētu likties gana labs. Ar mani pašu ir citādi. Esmu tikai skatījies filmu, turklāt labi sen – pat īsti neatceros, ar ko tā beidzās. Man tā nepatika. Nevis kā mākslas darbs, bet gan pēc satura. Mani nenormāli kaitināja misters Riplijs un visa tā viņa veiksme, nozogot cita cilvēka identitāti; man tā likās pretīga.

Kas attiecas uz Dailes teātra uzvedumu, tad tas, manuprāt, ir veiksmīgs. Te gan jāatceras, ka visa patikšana vai nepatikšana ir tāda relatīva lieta – ļoti daudz ir atkarīgs no tā, cik ļoti tu esi sacerējies, ejot uz izrādi. Dailes teātra lielā skatuve līdz šim manī ir izsaukusi vienīgi alerģiju – pārāk liela, aktieri spiesti bļaustīties vai arī lietot mikrofonus, kas teātrī šķiet nepieņemami; skatuve vienkārši ir par plašu – aktieri uz tās pazūd. Šīvakara izrādē ar šiem jautājumiem bija veiksmīgi tikts galā. Mikrofoni bija labi paslēpti, un skaņas kvalitāte tuvu ideālai – dažubrīd pat varēja likties, ka nekādu pastiprinātāju nemaz nav.

Tas gan ir štrunts, salīdzinājumā ar vareno dabu, pareizāk sakot, ar scenogrāfiju. Sen nebiju redzējis neko tik lielisku, un iesaku ticēt man uz vārda šeit, jo Ingrīda, mana kundze, ir dizainere, un viņa domā tieši tāpat. Katrā gadījumā no skatuves dvesa īsta Itālija – jutos gluži kā ceļojumā. Šo efektu izrādes veidotāji panāca ar it kā nevajadzīgu dziedāšanu, kas brīžam skanēja fonā, bet man tā patika pat ļoti. Vispār Dailes teātris – atšķirībā no Drāmas, t.i., Nacionāla, agrāk bija slavens ar dziedāšanu. Pēdējā laikā man bija radusies sajūta, ka Daile ir nolēmusi ar Drāmas teātri mainīties lomām. Tāpēc šis citādāk nenozīmīgais apstāklis man likās tik svarīgs.

Labi, par pašu izrādi. Uzvesta kaut kā raiti – ne brīdi nepaliek garlaicīgi. Stāsts tiek pasniegts, veikli mainot ainas – vienkārši brīnišķīgi! Dailes aktierus es slikti zinu, bet šie, manuprāt, bija labi. Biju pārsteigts par izrādes gatavību – nevienu brīdi nejutu, ka šis ir pavisam jauns uzvedums, kas nav pat vēl piedzīvojis pirmizrādi (šis bija ģenerālmēģinājums). Lai gan varbūt, ka tieši pirmizrādē visu salaidīs šreijā, jo aktieriem sāksies lampu drudzis.

Lugā ir nedaudz atkāpušies no filmas – minimāli, bet tomēr. Riplijs nemēģina slepkavot Mārdžu, jo kam gan viņam tas? Arī paranoja pēc pastrādātajiem noziegumiem viņu nevajā – viņš priekš tās ir pārāk talantīgs. Īsāk sakot, Riplija tēls un viņa veiksme mani pārliecināja.

Kas varēja būt labāk? Es neesmu liels Dailes teātra gājējs, bet nedaudz kretinē, ka pēdējā laikā tur jūtos kā kino. Nesen noskatījos “Sapņotājus”, stipri senāk “Lodes virs Brodveja”, Ingrīda bija vēl uz “Dzeguzes ligzdu”. Vai tiešām teātrim jāuzved tikai filmas? Nesen biju vēl uz “Equus”. Nezinu vai tam arī ir ķinis aizmugurē, bet tāda sajūta radās.

Kopumā izrādei es dotu četras zvaigznes no piecām. Līdz pašām labākajām izrādēm īsti neaizvelk, bet rādās, ka tiek rakts pareizā virzienā.