Dire Straits

Pēdējā laikā neesmu viņus, t.i., Dire Straits klausījies – kaut kā nav sanācis. Tas ir kā ar seniem, piemirstiem draugiem. Tu zini, ka viņi dzīvo šajā pašā pilsētā, varbūt tev pat kaut kur ir pierakstīta adrese, tālruņa numurs, e-pasts. Bet tu nekad viņus nesatiec. Ja nu vienīgi mūsdienās esi atradis viņus ģīmjgrāmatā un nosūti apsveikumus dzimšanas dienā. Cik smalkjūtīgi! Tikai tu vairs neatceries, kad pēdējo reizi esam tikušies.

Laikā, kad Dire Straits bija savā plaukumā, es par viņiem neko nezināju. Man tik ārkārtīgi riebās viss jaunais mūzikā, ka es apzināti no tā vairījos. Reiz, kad es kārtējo reizi biju pamucis no savas dienesta vietas Kaļiņingradā, es ievēlos pie Ērika Tallinas ielā – viņš mani apgādāja ar ierakstiem. Ēriks bija īpatnējs frukts – viņš kaut kādā man neizprotamā veidā tika pie jaunākā vinila. Patiesībā ne tikai pie jaunākā – praktiski pie jebkura. 80tajos salīdzinoši reti novērojams fenomens. Kad es pateicu, ka gribu ierakstīt normālā kvalitātē visus bītlu albumus, Ēriks bija gatavs palīdzēt pie nosacījuma, ja atradīšu vēl kādus piecus interesentus. Tobrīd tas nenācās grūti – mani dienesta biedri, kuri, tāpat kā es, bija salīdzinoši pieklājīgi apmaksāti (virsnieki – kā nekā), arī gribēja iegūt savā īpašumā labu mantu. Ēriks tajos bada gados rakstīja Svema bantēs, izmantojot Olimpu vai ko tamlīdzīgu. Īsāk sakot, grūtības man radās tikai ar apjomu – lentas aizņēma trakoti daudz vietas un bija ellišķīgi smagas. Man pat nebija nevienas somas, kur to visu mantību sastūķēt.

Pēc šā gadījuma Ēriks mani sāk īpaši godāt, kas izpaudās, protams, visādas mūzikas piedāvājumā. Viņš ļoti gribēja atkārtot ko līdzīgu bītlu epopejai, jo Ingrīdas darba kolēģi no “Mākslas” arī pasūtīja kādu duci komplektu. Diemžēl es Ērika cerības neattaisnoju – man nebija ne vēlēšanās, ne vajadzības kļūt par sava veida brīvo aģentu. Man vienkārši riebās stibīt tās lentas.

Aizmuldējos. Īsāk sakot, es ievēlos pie Ērika, un viņš uzvaicāja, vai es gribu šādus puišus, kas vienkārši ņem ģitāru un spēlē roku – neko daudz nemudrījot. Vispār tas bija salīdzinoši baiss laiks mūzikā – saldie 80tie. Mani tie šķebināja. Un te pēkšņi Dire Straits – kā malks svaiga gaisa. Jā, nepateicu, ka albums bija koncertnieks – Dzīvā alķīmija, kā es to pie sevis nodevēju. Iespējams, tas saucas nedaudz savādāk. Albums man nenormāli patika – galvenokārt ar noskaņu, ar kolosālām starpspēlēm, neuzmācīgām dziesmām – īsāk sakot, ar savu gaisotni. Kādreiz rietumos, Romeo un Jūlija, Svinga sultāni – vienkārši brīnišķīgi. Arī otrs disks bija prīmā. No tā gan man visvairāk palicis prātā gabals ar nosaukumu Solīds roks. Tā tulkojums, jādomā, ir aplams, bet mani neinteresēja, kas patiesībā tur tiek dziedāts. Albuma noskaņa un devīze bija – solīds roks, un mani tas apmierināja.

Tomēr par īstu Dire Straits fanātu tā arī nekļuvu. Mana attīstība bija apstājusies Dzīvajā alķīmijā. Ermanbriks vai kas nu tur vēl par tellūrīti rādīja mums Brothers in Arms – vienkārši episks klips. Tomēr man šķita, ka tas mani kaut kā grib nopirkt – es nekad neuzticos lietām, kas šķiet pārāk pareizas. Toties vēlāk ļoti labi gāja iekšā dziesmiņa par MTV (varbūt arī tā nebija par MTV – man tikai tā šķita). Tikai neatceros, kā tieši to sauca. Šķiet Very Heavy Fuel. Īpaši, kad biju štatos, frāze It took six hamburgers and scotch all night, nicotine for breakfast just to put me right – likās tā ir par mani. Tikai spārnoto teicienu “I'll write a suicide note on a hundred dollar bill” es saklausīju aplami. Man šķita, ka tā skan “Suicide? No! One hundred dollar bill”. Es iedomājos līdz pašnāvībai novestu cilvēku, kas kabatā nejauši uziet sotaku, lai varētu mesties atpakaļ uzdzīvē. Tas skanēja pat vēl labāk nekā Veidenbauma “vēl man 10 kapeikas ķešā, tās priekš nāves jānodzer” – vai kā tamlīdzīgi – citēju no galvas.

Vēlāk, kad sanāca periodiski lidot uz Helsinkiem, es par ietaupīto dienas naudu parasti lidostā nopirku kādu šaibu, un drīz manā īpašumā bija pilns Dire Straits komplekts. Tas man plauktā ir vēl šobaltdien, bet es to gandrīz nekad neklausos. Seni, aizmirsti draugi...