Spartacus – Triumvirate

Bērnībā es biju liels mūzikas entuziasts – čum vairāk nekā tagad, kad es drīzāk tā dekadentiski veldzējos muzonā, jaunus ceļus vairs nemeklējot. Tas ir, gandrīz vairs nemeklējot. Mans pēdējais “karagājiens” jaunus iespaidus meklējot, gan notika salīdzinoši nesen – pirms 8 gadiem, kad mani uz to pagrūda Klāsa 101 albumu grāmata. Tomēr tāds, kāds biju tīņa vecumā, es vairs nebiju. Tad entuziasms burtiski spiedās pa ausīm ārā – viss bija jāaptver, viss jāpaspēj, jo tas likās esam tiešām svarīgi. Svarīgāks par visu.

Lielākoties šī mana aizraušanās no manis neprasīja nekādas piepūles vai iekšēju saspringumu. Man labi gāja iekšā gandrīz viss, jo pats termins “mūzika” man bija ierobežots – skaņražiem bija jābūt matainiem čaļiem ar ģitārām. Tādi tipāži kā, piemēram, Eņģelberts Hamperdinks, Frenks Sinatra, Raimonds Pauls vai viņiem līdzīgie (par simfoniskajiem orķestriem nemaz nerunājot) vienkārši nekvalificējās. 60to beigām un 70to sākumam bija raksturīga šaura specializācija.

Tomēr pagāja laiks un parādījās pirmās problēmas. Lai arī es varēju stundām ilgi klausīties King Crimson, tomēr kopumā progroks mani kaut kā atgrūda. Man šajā žanrā pietrūka īsta sulīguma un draiva. Tāpēc, kad es uzzināju, ka ir iespēja ierakstīt Triumvirātu, kas esot gandrīz tikpat labs kā Riks Veikmans, es nesteidzos spiegt no sajūsmas. Drīzāk sabēdājos, ka man pieķēzīs tikko iegādāto banti; naudas man nekad nebija, un izdevumi par magnētiskajām lentām sāpīgi sita pa kabatu. Šī paša iemesla dēļ ar diskiem, tas ir, platēm es nekrāmējos vispār.

Nu, un tad es sēžu pie Olafa, un viņš atkal ir uzgriezis muzonu tik skaļi, ka leitnantam Šapranskim aiz sienas “rjumkas sprāgst ārā no sekcijas”. Un tad es saprotu – šis ir mans. Vārdi arī, cik nu tos varēja saklausīt likās cool.

In the sea of blood and bones

Sands of time stand still

Dying on the dirty road

Spartacus has come to kill.

Šorīt klausos un saprotu – nekas nav mainījies; šis man patīk.