Rīta albums: King of Bongo – Mano Negra
-
Kā tad
dejo vecie ļaudis? – es prasu.
-
Nu –
tā, - mana jaunākā gausi plivina nolaistas rokas gar gurnirm.
-
Bet
jauni?
-
Tie –
šitā! – un Dace enerģiski sāk izpildīt tādus kā vieglatlēta plecu daļas iesildīšanas
kustības.
Vai tiešām
kļūstu vecs? Sāpīgs jautājums, vai ne? Bet ne jau par vecumu te stāsts, bet gan
par Manu Chao, kas nesen kā bija pārsteiguši Rīgu. Neesmu liels zinātājs, bet
manā izpratnē agrākā attīstības fāzē viņus saukuši Mano Negra. Jāatzīstas, ka
viņi man bija jauna atklāsme mūzikā. Nebija jau tā, ka agrāk nebūtu nekas
zināms par populāru mūziku spāņu, franču vai vēl kādā tur mēlē, bet šis bija
tāds lustīgs muzikāls kokteilis, kas īsā brīdī varēja būt piederīgs visdažādākajām
kultūrām, ritmiem, valodai. Īsāk sakot, tas bija kaut kas aizraujošs.
Bet no King of
Bongo es mazliet bīstos. Šīs vienas dziesmiņas dēļ:
Babe I
don't want you no more
And I'm
sick about all the game
You're
playin' behind that door
Es baidos, ka
vienu dienu es, kāds cits vai cita var tā sajusties – un tad tās ir beigas. Nē,
negribu. Bet pats gabals ir cool.
Komentāri
Ierakstīt komentāru