Labās lietas nav visiem ne saprotamas, ne vajadzīgas

 Jā, tā tas, protams, arī ir. Tomēr jautājums paliek – kuras lietas ir tās labās? Jo, reiz atzītas par labām, tās būs vajadzīgas vienmēr; pat tad, ja nebūs līdz galam saprastas. Dažkārt pat šķiet tā, ka viss līdz galam saprastais beigās apnīk un nemaz tik labs vairs neliekas. Varbūt labs ir tikai tas, ko tev kāds cits pasaka – vot, tas ir baigi labais! Bet kas notiek, ja tu pats pasteidzies pirmais nobļauties – ģeniāli! – vai tāpēc pārējiem arī būtu jāatzīst to par labu esam? Vai arī tomēr ir jārīko ekspertu aptauja, kuri tad arī pateiks, kā just ir pareizi. Ja pietiekoši liels skaits ekspertu saka “odobrjam!”, tad arī man noteikti ir jādomā tāpat.

Tomēr ar ekspertiem var arī iegrābties. Nesen, braucot mājup no Latgales, es LR3 klausījos kā Orests Silabriedis (tas tik ir vārds!) strīdējās ar kaut kādiem speciem par to, cik pareizi vai nepareizi kaut kāds gabals ir nospēlēts. Es klausījos neatraudamies, jo mani fascinēja apstāklis, ka es nesapratu burtiski neko, ko raidījuma viesi tur saka. Viņi lietoja sarežģītus muzikālus terminus un karsti strīdējās. Laiku pa laikam viena otra muzikāla frāze tika atskaņota ēterā – cita starpā, tās visas man patika – bet es tā arī nespēju uztvert strīda būtību. Tas nebija domāts “dļa sredņih umov”. Pavisam noteikti nē.

Nē, šādi kungi priekš manis ir vienu izmēru par gudru. Tad jau labāk es palikšu pats pie sava patīk/nepatīk vai labs/slikts, jo lietas saprast – tas nav mums lemts. No otras puses, ja tu kādu gabalu esi labāk iepazinis, tad attiecīgi mainās tavas prasības un vēlmes attiecībā uz izpildījumu. Piemēram, man ļoti patīk Mocarta “Rekviēms”. Es esmu pieradis to klausīties RIAS Kammerchor  un Berlīnes Radio Simfoniskā orķestra ieskaņojumā – kādreiz esmu iepircis tādu šaibu. Nesen naktī atkal klausījos (šo mūziku es parasti klausos bezmiega naktīs), un biju nepatīkami pārsteigts, cik Spotify piedāvātā versija man šķiet tizla. Tik ļoti tizla, ka pat biju spiests meklēt citu, bet arī tā nelikās gana laba. Ņēmos labu laiku, līdz beidzot tādu atradu, kur kāds Vāczemes koris uzstājās kopā ar simfonisko orķestri. Diemžēl izpildītājus neatceros, kas tagad dzen mani izmisumā – šī versija ar kori man šķiet pati veiksmīgāka – īpaši solistu balsis.

Bet tad jau sanāk, ka arī es varu būt “eksperts” – protu izmeklēt labāko versiju. Bet ko par to teiktu Silabrieža kompānija? Droši vien smietos locīdamies. Kaut kāds idiots ir iedomājies saprotam mūziku! Tāds taču pat savu domu nemāk ne noformulēt, ne argumentēt, utt.! Un viņš iedomājas zinām, who is who and what is what! Tik tiešām smieklīgi. Bet kāpēc tad man vieni šķiet labāki par citiem? Vai nav tā, ka prāts zemapziņā meklē ko pazīstamu un, reiz atradis, raida kaut kādus apmierinātības signālus vai impulsus uz smadzenēm – lūk, tas ir labs! Es to atceros! Bet viss svešais un nesaprastais – tas paliek aiz borta. Mēs negribam to nemaz dzirdēt. Un, ja bērnībā, piemēram, vecāki ir daudz klausījušies disko, tad bērnam visu atlikušo dzīvi ar disko arī ir jādzīvo, jo zemapziņa to atpazīst. Ja tas ir smagais roks, tad ir un paliek smagais roks, ja manierīgs pops, tad atliek tādu vien ņemt par labu.

Jā, man arī Fleetwood Mac Rumours ir gaužām vienaldzīgs, varbūt pat brīžam drusku kaitinošs – pie vainas ir tā pati Ulda Zemzara slavētā ritmsekcija. Arī trīsbalsīgais dziedājums šķiet tāds nekāds – acīmredzot neatpazīstu. Man sirds (t.i., zemapziņa) brēc pēc kaut kā pavisam cita – piemēram, “Albatrosa” tā paša Fleetwood Mac skanējumā. Tā uzreiz ir pavisam cita lieta! To es atpazīstu un mīlu!

Un tomēr viens gabals no Rumours man šķiet mīļš. Tas ir Never Going Back Again. Ar ko viņš atšķiras no citiem? Kāpēc tieši šis? Kādas spēlītes manas zemapziņas patīk/nepatīk te ar mani spēlē? Tiešām nezinu. Ja kāds pateiks – priecāšos.