Tomorrow Never Knows

Rindā pulcējas cilvēku 10-15. Daži tīri jauni un sprauni. Viņu vidū izceļas kāds indietis, no kura visi vairās – sak, vai tik viņš nepārnēsā COVID? Droši vien ir iebāzis to kabatā, un, kad tiks izsaukts viņa numuriņš, tūlīt pat vilks laukā. Netrūkst arī senioru. Kāds vecāks vīrs numuriņu ir dabūjis pēdējais, lai arī varbūt bija atnācis pirmais. Viņam to paņemt ir grūti – večuks balstās uz diviem spieķiem, un sapratis, ka uz kājām stabili stāvošos neizkonkurēs, laiž visus garām.

Divas krievuškas, kas numuriņus ir dabūjušas pirmās, grib celt traci, jo indietis lienot bez rindas. Patiesībā viņas pašas ir vainīgas. Tā vietā lai uzmanītu savu izsaukumu viņas ir sameklējušas kur apsēsties. Indietis mēģina kaut ko paskaidrot angliski, kas pensionāres vienkārši tracina. Viena pat paspēj iesaukties – “что это такое!”, kad pēkšņi TAS SĀKAS. No kāda kabineta atskan:

Turn off your mind, relax and float down stream

It is not dying, it is not dying

Jāatzīstas, ka pat es samulsu. Tukšajos poliklīnikas gaiteņos Džona balss dīvaini atbalsojas, un šajā brīdī visi apklust. Šķiet, visvairāk sabīstas indietis. Tomēr viņš atrod sevī vīrišķību pasniegt savus dokumentus administratorei, kuru vienīgo bītlu patvaļīgā ielaušanās šī rīta analīžu nodošanas sāgā nav ne mazākajā mērā samulsinājusi.