PĪ-Time

Tas takš ir tikai sapnis! – beidzot do golam saprotu, kas te notiek. Vai sapnī redzētais ir kas vieds vai – tieši pretēji – stulbs, neņemos spriest. Man rādās, ka esmu pamodies savās mājās vēl Ģertrūdes ielas dzīvoklī, un pie manis ir sanākuši ciemiņi. Kā jau sapņos tas mēdz notikt, viss mainās no laba uz sliktu. Pirmie cilvēki, ko sastopu, ir man tuvi draugi, vēlāk jau vairs ne tik tuvi, tad vienkārši paziņas, bet beigās tādi, kurus nemaz nealkstu redzēt. Ar visiem ir tā kā bišķi jāpačalo, jāiedzer malks vīna, un pavisam drīz es jūtu, ka tā vīna ir par daudz – kā es tādā pālī braukšu uz darbu? Šī gan nav vienīgā lieta, kas mani nomoka. Man nekādi neizdodas saģērbties, jo viesi mani rausta uz visām pusēm – katram ir kas sakāms. Beigās esmu počķī saģērbies – pietrūkst tikai virskrekla. Esmu uzvilcis žaketi uz plikas miesas. Tomēr krekla vajag – citādāk pēc kā tas izskatās? Tikai es vairs nespēju atrast savu istabu. Kur velns tā ir palikusi? Tad nolemju atmest visam ar roku, – šodien tāpat nekādas strādāšanas nebūs. Gribu paņemt no skapja pudeli vīna, bet tur sarkanvīna vietā atrodu šampanieti. Bet tā taču nemaz nav mana pudele! Un skapis arī nav mans – es rakājos pa kaut kādām sveša cilvēka mantām. Vispār vairs nekā nav mana, un es izlemju – tik stulbus sapņus sapņot nav vērts, un piesardzīgi sāku vērt vaļā acis.

Kāpēc piesardzīgi? Pavisam vienkārši – es nezinu, ko ieraudzīšu. Varbūt ir jau gaiša diena, un esmu nogulējis rīta sazvanu ar priekšniecību – tagad coronas laikā tādi sazvani notiek salīdzinoši agri, turklāt katru dienu. Bet varbūt vēl nav pat pusnakts, un es atkal dabūšu visu nakti vienatnē jāņot? Cikos es aizgāju gulēt? Neatceros. Īkšķa likums ir, ka ilgāk par sešām stundām es nekad neguļu. Ja nolikos, piemēram, desmitos, tad tagad vajadzētu būt ap četriem. Ja pusnaktī, tad varbūt jau seši, un ir pats laiks slieties augšā.

Ieklausos skaņās visapkārt. Šķiet, ir pats nakts vidus. Dzirdu, ka Ingrīda tikai tagad laižas miegā. Mums tā ir gandrīz vai kā sardzes maiņa – Ingrīda vēl neguļ, es vairs neguļu. Nolemju vēl mirkli pagulēt, kamēr Ingrīda pilnībā iemieg. Mirkli vāļājos uz muguras un raugos griestos, kurus tumsā, saprotams, nav iespējams saskatīt. Ingrīdas elpa paliek vienmērīga, un viņa sāk paklusām krākt.

Beigās sadūšojos, ieslēdzu mazo gaismiņu un paskatos pulkstenī. 3:14. Esmu pamodies precīzi PĪ laikā. Kas ir jāsaprot ar PĪ – lai paliek katram viņa ziņā. Varbūt tas ir īstais laiks vērot Porziņģa spēli. Kad viņš vēl bija Ņujorkā, un spēles parasti sākās 2:30, un šis būtu ideāls laiks mosties. Vienkārt, man nevajadzēs skatīties pirms spēles “jautro daļu”, kad kāds dziedonis ņirgājas par ASV himnu, un idiotisko spēlētāju pieteikšanu pārvērstās balsīs. Otrkārt, pēc pirmā puslaika, izlaižot pārtraukumu, es būtu panācis spēles laiku, un tālāk sekotu visam jau tiešajā – kā tas arī pienākas.

Nu, tā tas bija kādreiz. Tagad Porziņģis ir Dalasā, un NBA sezona ir pārtraukta. Nē, PĪ-Time nav par basketbolu. Tas nozīmē parasto šļūkāšanu uz tualeti nokārtoties. Nolādētais vecums! Kādreiz jaunībā tak gulēju līdz rītam un nekādas nakts pastaigas uz nužņiku nebija vajadzīgas. Mans urologs gan teica, ka ar prostatu man viss esot kārtībā – tā neesot pat kaut kā īpaši palielināta, bet vēlme naktīs celties un iet čurāt – tas esot tikai tāds stulbs ieradums.

Lai kā tas arī nebūtu, es vienmēr ar bažām monitorēju čuru krāsu. Sazin kāpēc man liekas, ja urīns paliek tumšs, tad tas nav labi – nāksies atkal posties ciemos pie urologa (protams, ja iepriekšējā dienā nav ēstas bietes). Lai izvairītos no šāda briesmīga likteņa, es pastiprinātu riju augļus vai ogas. Normālos apstākļos, t.i., pirms coronas, es pēcpusdienā allaž metu darbam mieru, un aizšļūkāju uz tuvāko veikalu pēc augļiem. Visforšāk bija rudenī, kad katru dienu varēja rīt vīnogas. Kilograms šo ogu nokrāso urīnu gaišu kā ūdens, un, ja vēl nevajadzētu skriet katras piecas minūtes, es varētu justies pārlaimīgs. Diemžēl patlaban nav vīnogu sezona, nākas rīt sažuvušus apelsīnus, kas ir skābi un nebaudāmi.

Atpakaļ no nužņika lavos klusi, klusi – lai neuzmodinātu suni. Lai arī saprotu – dzīvnieks droši vien ir jau sen kā pamodies un aizgājis apgulties uz matracīša pie ārdurvīm. Suns ir pieradis, ka es tagad iešu sasveicināties viņu. Dzirdu kā Nella klusiņām ar asti klapē pa grīdu, bet es gluži kā tāds necilvēks dodos tieši uz guļamistabu; turklāt vēl pieslēdzu durvis ar atslēgu, lai suns nevarētu ar purnu tās atgrūst. Man ir galīgi šķērmi ap dūšu – es jūtos kā nodevējs. Tomēr es negribu nonākt līdz izvēlei sieva vai suns. Tā tas jau reiz bija ar kaķi. Ingrīdai no kaķa uznāca alerģija, trūka elpas, un tāpēc dzīvnieku nācās pārvest uz Lielvārdi pie vecmāmiņas. Pirms pāris dienām Ingrīdai naktī atkal bija astmatiska lēkme, un man pēkšņi iešāvās prātā, ka tā varētu būt no suņa spalvām, jo es, nākot no tualetes, biju paglaudījis Nellu. Nē, tam ir jāpieliek punkts, un sunim ir jāsaprot, ka saimnieki viņu nemīl mazāk pat tad, ja naktī nesamīļo dzīvnieku.

Vispār jau Ingrīda tonakt nodomāja, ka pie elpas trūkuma ir vainojama corona, nevis astma. Mēs nākamajā rītā pat braucām uz Gulbja laboratoriju testēties. Tas gan bija šausmīgi depresīvs brauciens. Galvā tev skan kaut kāda traki sērīga mūzika; viss šķiet kaut kā nejēdzīgi liktenīgs – paliek taisni bail. Bail? Nāk prātā, ko Rihards par bailēm raksta ģīmjgrāmatā. Cik nožēlojami ir neticīgie, kas mīž, un cik kruti ir ticīgie, īpaši pareizticīgie, kas ne mirkli nemīž. Vai es baidos no coronas? Laikam jau, ka vairs nē. Bet sākumā biju nobijies. Kad Dace atlidoja no Spānijas, un paziņoja, ka viņai kasās kaklā, bet pati jūtas nevesela, tad, nākamajā rīta nūjojot, es arī sajutos, kā teiktu čehi, mazliet nemocný, t.i., ņemočnijs. Domāju, ka tagad Ingrīda saslims, un, ņemot vērā viņas vārgo veselību, droši vien nomirs. Ja pats arī nomiršu, tad īpaši nav ko satraukties, jo man viss būs galā. Bet, ja izdzīvošu, tad palikšu viens. Ko tad es darīšu? Droši vien sēdēšu mājās tik ilgi, kamēr sapūšu. Nebraukšu taču es uz Latgali pie sievas radiem. Pat ja aizbrauktu un dotos makšķerēt, vai es gribētu viens pats bez Ingrīdas vadīt garas stundas pie ezera? Un kurš man tās zivis saceptu? Puškins? Varētu doties ceļojumā, bet man vienam nepatīk ceļot. Atceros kā pēdējo reizi, kad biju komandējumā, es viens pats kādas 4-5 stundas blandījos pa Lisabonu, kas nekāda gandarījuma man nesniedza. Arī lepnā gulta ar piecpadsmit spilveniem pieczvaigžņu viesnīcā nekāda prieka nedod, ja to nevar dalīt ar sievu.

Bet vai es joprojām mīžu? Atgriežoties no nužņika ko tādu noliegt būtu vienkārši stulbi. PĪ-Time.