ko viņi nesaprot, ir sūds

Jā, atzīstos – es jau atkal saīsinu domu. Ne jau aiz ļauna nodoma to izkropļot. Iepriekšējā tekstā, piemēram, mani interesēja specifiski tikai viena lieta – kāpēc viena lieta man patīk, bet cita atkal nē. Jā, cilvēks var ar prātu aizgūtnēm analizēt, salīdzināt, štukot; varbūt pat sākt izlikties, ka domā kā citādāk un smalkāk, bet, ja grib būt godīgs pret sevi, viņš ir spiests atzīt: man šī lieta vai nu patīk, vai nepatīk. Vai arī ir vienaldzīga – kā man, piemēram, lielākā daļa Rumours dziesmu. Vai šis būtu tas pats gadījums kā kādā Remarka romānā, kur kāds impresionistu gleznu kolekcionārs savā guļamistabā bija piekāris bildi ar klasisko tematu “briedis mēnesnīcā dzer no ezera” vai ko līdzvērtīgu. Jo tā ir glezna, kuru viņš vēlas redzēt katru dienu, liekoties gulēt un mostoties. Vai ar mani ir tāpat? Klausos T.Rex, Quatro un Geordie, lai arī ģīmjgrāmatā šārēju visādus Dilanus, Geršvinu un sazin ko visu tur vēl ne.

Moška tā arī ir. Jo klausos gan vienu, gan otru. Un instinktīvi jūtu, ja gabalā “kaut kas ir” – tikai manas uztveres spējas līdz tam nav izaugušas. Un diezgan labi apjēdzu, kad kāda lieta man nepatīk vai arī vienkārši maz interesē. Jo nevar visiem viss patikt vienādi. Atminos savu pirmo tālāko ceļojumu – tas bija uz Taizemi tūristu grupā. Mūs, zināms, iepazīstināja arī ar vietējo kultūru – pēc kādām vakariņām uzstājās folkloras deju ansamblis vai kas tamlīdzīgs. Ko lai saka? Interesanti. Meitenes dejoja galvenokārt ar plaukstām, kas vidusmēra latvietim, kas pieradis pie polkām un stum-kak-tā, liekas mazākais dīvaini. Vēl spilgtāk mūsu kultūratšķirības izgaismojās nakts vilcienā uz Zelta Trīsstūri. Tur mūsu svinēšanai pievienojās vagona pavadones, kam pie mums (kā jau ārzemniekiem) viss patika, atskaitot dziedāšanu. Lai arī galda dziesmu izpratnē mūsu kompānija dziedāja pat apbrīnojami labi (es klusēju), tomēr plaukstu deju tautas pārstāves “Tur es dzēru, tur man tika” skaistumu tā arī nespēja izprast.  

Un tas nav gluži tas pats gadījums, kad Mullovas Stradivāri vijoles saspēli ar džeza pianistu kāds mans kolēģis nekavējoties nodēvēja par kakofoniju, apvaicājoties, vai tad “Veco liktens’ dzirnu” manā telefonā nav?

Īsāk sakot, dzīve, protams, nav tikai salds/rūgts. Turklāt dažkārt malciņš rūgts pat ļoti labi noder. Bet gadās arī tā, ka tu (vai arī tev) norāda, ka ēdienā, kuru slavē par pikantu, nekā laba nav, ja neskaita pārspīlēti daudz tabasco mērces, kas garšu padara nevis asu, bet gan rūgtu, un tas vairs nekur neder. Vai arī izmeklētais dzērveņu deserts nevienu dzīvu dzērveni nav redzējis – tā garša balstās uz esenci, kas patiesībā ir viena liela maucība, ja šādu vārdu var piemērot kulinārijā.

Tomēr tas viss ir jāprot pateikt tā, lai neaizvainotu otru cilvēku. Lai arī tas saprastu, un, vai nu pieņemtu kritiku un mācītos no tās, vai arī noraidītu, būdams vai nu līmeni stulbāks vai arī – tieši pretēji – gudrāks par kritiķi. Jo dzīvē visādi var būt, un katram cilvēkam, iespējams, kādā dziļi specifiskā jomā piemīt pilnīgi neticama gudrība, kas viņam pierē nav ierakstīta.

Jā, pēdējos 10 gados, kad es pāri varītēm esmu centies paplašināt savas zināšanas par mūziku, Klāss man ir bijis lielisks palīgs. Bija patīkami apjaust, ka daudzās tēmās mums ir gandrīz pilnīgi identisks viedoklis. Izejot no tā, man izdevās apgūt daudz agrāk nedzirdētu vai arī nesaprastu lietu, jo labs padoms vienmēr ir zelta vērts. Nu, pamazām iezīmējās arī kaut kādas atšķirības. Dažas Klāsa mīlētas lietas man tomēr tā arī palika vienaldzīgas; ļoti reti, bet gadījās, kad izteikti nepatika. Varētu domāt – nu ko – mēs taču esam divi atšķirīgi eksemplāri, ar atšķirīgu pieredzi un vēl daudz ko citu. Tā var būt. Bet kad tevi caur puķēm piedēvē agresīvam tumsoņam raksturīgas īpašības... Nu, tad paliek vienkārši skumji.