Budas-Hļestakova filozofija

Kurš gan bērnībā nav nodarbinājis savu prātu ar filozofiskiem jautājumiem? Godīgu sakot, nezinu. Katrā gadījumā mani tie nomocīja pamatīgi. Es meklēju atbildi uz pretrunu – kāpēc visur, kur vien griezies, tiek slavēts darba tikums, bet es, ieklausoties sevī, nejutu ne mazākā aicinājuma strādāt. Tāpēc arī es sāku meklēt teorētisku pamatojumu savam slinkumam un arī, kā ar to sadzīvot mūža garumā.

Reiz pa ausu galam dzirdēju atziņu, ko pierakstīju budismam – “Cilvēku ciešanu iemesls ir nepiepildītas vēlēšanās. Ja neko nevēlēsies, būsi laimīgs”. Bingo! Tas ir priekš manis! Es visu savu mūžu esmu bijis gatavs atteikties gandrīz no dajebkā, kas mani spiestu atsāt “ierakumus” vai komforta zonu, kā tagad ir pieņemts to dēvēt.

No otras puses prātīgs cilvēks taču nekad nelaidīs garām to, kas pats peld mutē – ko tādu vai līdzīgu biju dzirdējis Gogoļa “Revidentā”. To gan neteica pats Hļestakovs, bet vai nu tas ir tik svarīgi. Ideja tika uztverta, un es nolēmu uzlabot Budas ideju “spēt atteikties” ar “nelaist garām”.

Kopš tā brīža mana dzīve kļuva viegla un tīkama. Nekad ne par ko neiespringu – vien gaidīju, kad Jēzus brauks ar desām, t.i., manas vēlmes pašas piepildīsies. Tomēr ne mirkli neatslābu kampt to, ko dzīve sniedz pati. Vēlāk es vēl papildināju šo māku ar ideju, ka pats svarīgākais ir atrasties straumē, kur pretī peld tie treknākie kumosi.

Teiksiet infuzorijas filozofija? Jā, droši vien. Bet ar laiku es sāku ievērot, ka pietiek man kaut ko iekārot, kas pirmajā brīdī var šķist gluži nepieejams, kad kaut kādā saprātīgā laika sprīdī es pie kārotās mantas tieku. Kādreiz tas bija stereo maģis, vēlāk auto, utt.

Tikai vienu lietu es nespēju aptvert. Kā tas ir iespējams, ka nu jau gadus 40 es vēlos džinsu jaku, bet man tās joprojām nav. Tā kā visi citi man zināmie materiālie mērķi tā kā būtu piepildījušies, šis ir kā traips biogrāfijā. Jautājumu gan varētu atrisināt pavisam viegli – ieiet pirmajā veikalā un to štruntu nopirkt. Tomēr ne tur ta bija! Ar gadiem es vairs neesmu tik smuks, kāds es kādreiz biju. Tagad es esmu resns un smuks, un tādiem džinsu jakas veikalā diemžēl nav. Veltīgi es mēģināju uzstiept mugurā XL izmēru, kurš tur bija lielākais pieejamais.

Trakākais ir tas, ka mana kundze, uzzinājusi par manām kļūmēm veikalā, kategoriski aizliedza man pat domāt par džinsu jaku – “Tavā vecumā tāds apģērba gabals! Vai obligāti ir jātērē nauda visādiem sūdiem? ”

Jā, ar vecumu man nav paveicies – man ir jau pāri 60. Tomēr jaku traki gribas. Prasīju padoma vecākajai meitai. Tā, uzzinot par manu vēlmi, palika tāda kā tramīga; šķiet, pat gribēja saukt ārstu – “Džinsu jaku... Turklāt tavā vecumā!” Nācās izlikties, kas es pajokoju. Citādāk nudien vēl aizgādātu mani uz Augstumiem.

Bet tad man gluži negaidīti uzsmaidīja laime, jo mana jaunākā man beidzot atļāva nopirkt kāroto mantu. “Džinsu jakas patlaban ir modē” – viņa saka. “Turklāt tajā cilvēks izskatās slaidāks”.

Nu vairs nekādu šaubu! Kad ģīmjgrāmatā parādījās Tomija reklāma, es vairs ne mirkli nesvārstījos un pasūtīju godīgu XXL.

Vakar atnāca. Uzģērbu. Smuki. Bet tad apķēru – cik tagad man skumji būs dzīvot bez mērķa.