2020

Another one bites the dust

2020. tuvojas beigām, un nemanu neviena, kas teiktu Liktenim paldies – labs gads bija. Jā, tas ir pagājis COVID zīmē. Nekādu ceļojumu, nekādu teātru vai koncertu. Tomēr mani nav pārņēmis šis “No Nothing” noskaņojums. Vienkārt, kaut kā tā sanāca, ka gada sākumā, vēl pirms marta, teātri sanāca apmeklēt tīri bieži – stipri vairāk nekā vidēji. Ar koncertiem gan bija švakāk. Prātā palicis vien Pingvīnu Orķestris Cēsīs. Sapirktās biļetes uz Bēthovena atceri LNSO sezonas noslēguma koncī tā arī palika uz papīra. Ar “Dēmonu” Liepājas teātrī sanāca bišķi labāk – septembrī noskatījāmies. Tā nav tikai teātra izrāde, bet savā ziņā arī koncis. Bija forši.

Jā, kaut kā tā ir sanācis mūžā piedzīvot daudz lietu, kas kādreiz šķita gluži neiedomājamas. Kaut vai tas pats PSRS sabrukums, 11. septembra terora akts un daudzi citi pārsvarā ne tik traģiski notikumi. Piemēram, Latvijas iestāšanās NATO un ES. Īsāk sakot, manā mūžā piedzīvojumu ir bijis gana. To gan nevar salīdzināt ar vecvecāku pārdzīvotām divi revolūcijām un divi pasaules kariem, bet visviens – maz tas arī nav.

Gada sākumā mani bija pārņēmusi pārliecība, ka vienam mūžam piedzīvojumu ir gana, bet te – blākš! – pandēmija. Bailes un nolemtības sajūta sākumā; vēlāk gan iemanījos šo stāvokli pat izbaudīt. Nekad neesmu tik daudz braukājis apkārt pa Latviju kā šogad un izstaigājis tik daudz dabas taku. Beigās 2020. šķiet kā beztermiņa atvaļinājums bez tiesībām ceļot ārpus Latvijas. Ar pēdējo patiesībā ir iespējams tīri labi sadzīvot – kādreiz krievu laikos taču arī mēs dzīvojām kā zonā un neko daudz nekurkstējām.

Toties 2020. man paliks atmiņā kā izcilākais makšķerēšanas gads. Nekad neesmu pavadījis tik daudz stundu ar makšķeri rokās un ticis pie tik cienījamiem lomiem. Grēks būtu sūdzēties! Ir pat noskatīti divi jauni ezeri, pie kuriem, ja sanāks, nākamgad atkal atgriezīšos.

Gada sākumā biju iesniedzis konkursā savu “vienpiedzimušo” romānu, un pieredzēju satraukuma pārpilnu laiku – nu dikti jau gribējās, lai kāda izdevniecība tomēr to nodrukā – tik tizls tas man nemaz nešķita. Iepriekšējais izdevējs “Latvijas Mediji” bija zvērējuši, ka noteikti to izdos, bet ne tur ta bija! Tikai baroja mani ar miglainiem solījumiem, ka gan jau arī mēs kādreiz apprecēsimies – tfu! – ka kādreiz tomēr izdos manu garadarbu – es gribēju teikt. Tā ir neizsakāmi traumējoša sajūta, kad tevi šādi nerro. Pat pametu pusratā savu nākamo darbu – nav iespējams rakstīt, nezinot, vai tas viss nav pēdējais sūds.

Bet “Zvaigzne ABC” tomēr atzina manu gabalu par labu esam un pat beigās noslēdza līgumu, ka romānu izdos. Vēl gan tas nav noticis, bet man ir solīds pamats optimismam – savlaicīgi samaksātais avanss. Ticu, ka beigās mans gabals tomēr ieraudzīs dienasgaismu.

Tā šis gads mierīgi – vai arī ne tik ļoti – ir jau pietuvojies beigām. Tad kādu dienu mans jaunais, svaigi izrakstītais poļu šefs pasmaida skumji un saka: "Vai nebūs jau gana? Tu, apmātais, visu mūžu...”

Jā, man pieklājīgi uzvaicāja, vai es negribu pārvākties uz labākiem medību laukiem, tas ir, vai man nav apnicis strādāt IBM. Kā nekā 25 gadus es tur esmu nobumbulējis. Viņš ir gatavs pat labi aizmaksāt, lai tikai es lasos.

Nu, no šādiem piedāvājumiem atteikties nav pieņemts. Īpaši ja galā vēl saņem “zelta rokas spiedienu”. Gandrīz gribas uzdziedāt “when my earthly race is over and I'm ready for the clover...”, bet varbūt vēl agri mani bērēt? Nāks nākamais gads, varbūt vēl kādi, un vēl šajā dzīvē piedzīvosim ko jauku?